Kopējā lauksaimniecības politika vienmēr, it īpaši pēc Otrā pasaules kara, kad valdīja pārtikas preču deficīts, bijis viens no aktuālākajiem jautājumiem Eiropā.
Kopējā lauksaimniecības politika (KLP) vienmēr, it īpaši pēc Otrā pasaules kara, kad valdīja pārtikas preču deficīts, bijis viens no aktuālākajiem jautājumiem Eiropā. Vēl 1958. gadā tika likti pamati, bet 1960. gadā sešas valstis pieņēma šīs politikas svarīgākos mehānismus. Sākotnēji mērķis bija veicināt lauksaimniecisko ražošanu kara izpostītajā Eiropā, taču ar laiku parādījās gluži pretējas problēmas: radās pārprodukcija. KLP piedzīvoja reformas un tika pakāpeniski pārorientēta uz citiem principiem – ES iekšējā tirgus aizsardzību un zemnieku subsidēšanu, lai vienlaikus novērstu gan produkcijas pārpalikumus, gan nodrošinātu zemniekiem normālus ienākumus.
Mūsdienās KLP iedalītais finansējums no ES budžeta joprojām ir liels, tomēr tas tiek pakāpeniski samazināts. Taču vienotas lauksaimniecības politikas loma joprojām ir ārkārtīgi būtiska, jo ietekmē lielu daļu iedzīvotāju un teritorijas.
Kopējās lauksaimniecības politikas svarīgākie mērķi ir:
– celt lauksaimniecības ražīgumu;
– nodrošināt lauku iedzīvotājiem atbilstošu un taisnīgu dzīves līmeni, īpaši – palielinot lauksaimniecības darbinieku personīgos ienākumus;
– stabilizēt tirgu;
– nodrošināt piegādes procesu;
– nodrošināt, lai piedāvājums patērētājiem būtu pieejams par saprātīgu cenu.
Tādi ir galvenie instrumenti, kas likvidē šķēršļus lauksaimniecības produkcijas tirdzniecībai ES un uztur vienotu muitas barjeru attiecībā pret trešo valstu produkciju.
Šajā kontekstā jauno Austrumeiropas valstu pievienošanās ES ekonomikā ir ļoti būtiska. Katras kandidātvalsts politikas pielāgošana ir sarežģīts process, tomēr pašreizējā kopējās lauksaimniecības politikas reforma «Agenda 2000» ietvaros veicina tā attīstību.
Latvijā lauksaimniecība ir viens no tradicionālākajiem nodarbošanās veidiem, tās nozīme ir ne tikai praktiska (iedzīvotāju nodrošināšana ar pārtiku), bet arī simboliska, jo daudziem kļuvusi par dzīvesveidu, kuru mainīt ir ne tikai grūti, bet pat neiedomājami.
Latvijas lauksaimniekus satrauc importa lauksaimniecības produktu ieplūšana valstī un pašu ražotāju nespēja konkurēt. Vērojamas nopietnas bažas par to, ka, Latvijai iestājoties ES, šīs problēmas varētu vēl vairāk saasināties.
2002. gada jūnijā Latvija sāka oficiālas sarunas par pasākumiem, kas jāveic lauksaimniecībā sakarā ar iestāšanos aliansē. Sarunas aptver ļoti plašu jautājumu loku: tirgus atbalsta mehānismus, lauku attīstību, mežsaimniecību, veterināro un fitosanitāro likumdošanu.
ES ir piekritusi arī vairākām Latvijas prasībām un priekšlikumiem. Piemēram, par pārejas periodu noteikšanu piena, gaļas un zivju pārstrādes uzņēmumu sakārtošanai atbilstoši pārtikas drošības un kvalitātes prasībām. Pagarināts pārejas periods piešķirts piena kvalitātes rādītāju sasniegšanai.
Taču vēl būtiskās jomās Latvijas un ES viedokļi pagaidām nesakrīt. Runa ir par kvotu apjomiem, lauku atbalsta izmantošanas procedūrām un tiešajiem maksājumiem zemniekiem.
Lauksaimniecība vispār ir viena no pretrunīgākajām un problemātiskajām jomām Eiropas Savienībā. Tiek ierosinātas un veiktas arvien jaunas reformas, tādēļ pagaidām pāragri spriest par ES lauksaimniecības kopējo veidolu. Debates par šo politikas aspektu turpināsies ne tikai ar kandidātvalstīm, bet arī ES dalībvalstu starpā.
***
Latvijas lauksaimnieku iespējamie ieguvumi un zaudējumi ES
Ieguvumi:
– mūsu lauksaimnieki iegūs iespēju plašā mērā izmantot dažāda veida finansiālas un praktiskas palīdzības formas ES kopējās lauksaimniecības politikas ietvaros;
– lauksaimnieki, kas spēs veiksmīgi pielāgoties ES tirgus prasībām, varēs baudīt priekšrocības, ko sniedz slēgtais un no ārējās konkurences gandrīz pilnīgi pasargātais tirgus ar ražotājam izdevīgu cenu un subsīdiju politiku;
– iedzīvotāji iegūs no augstajiem drošības un kvalitātes standartiem, kas tiek ievēroti ES lauksaimnieciskajā ražošanā.
Zaudējumi:
– lauksaimnieki, kas nespēs pielāgoties jaunajām prasībām, nespēs konkurēt ES bagātajā iekšējā tirgū, kuru vēl bagātāku padarīs ES paplašināšanās, uzņemot jaunās valstis (to skaitā arī Latviju), kurās lauksaimniecība ir viens no ražošanas pamatveidiem.
