Latvijas tiesu sistēma nav ne sevišķi autoritatīva, ne pārāk objektīva. Pie pirmā secinājuma nonākuši paši tiesneši (gan pēc tam, kad pagājušajā gadā šai sakarā uzklausīja ļoti asu Valsts prezidentes Vairas Vīķes – Freibergas kritiku).
Latvijas tiesu sistēma nav ne sevišķi autoritatīva, ne pārāk objektīva. Pie pirmā secinājuma nonākuši paši tiesneši (gan pēc tam, kad pagājušajā gadā šai sakarā uzklausīja ļoti asu Valsts prezidentes Vairas Vīķes – Freibergas kritiku). Par otro liecina gan sabiedrības neapmierinātība ar smago lietu izskatīšanas novilcināšanu un pārāk maigajiem sodiem, no vienas puses, bet, no otras puses, precedenti, kad mūsu tiesnešu darbu par brāķi atzinusi Eiropas Cilvēktiesību tiesa Strasbūrā.
Tiesu darbā lielā mērā esam joprojām palikuši pagātnes rāmjos. Protams, nav viegli (un nav arī lēti) pārkārtot šo smagnējo ratu jaunās, demokrātiskās sliedēs. Tomēr vērojama (vismaz deklaratīvā līmenī) valsts vēlme šo sistēmu pilnveidot. Lai divriteni nenāktos izgudrot no jauna, kā arvien, ir izdevīgāk par paraugu ņemt to valstu pieredzi, kurās ir jau senas demokrātijas tradīcijas. Taču mehāniska to kopēšana reizēm var nodarīt lielāku ļaunumu, nekā sniegt labumu.
Nupat kļuvis aktuāls ierosinājums pieņemt likumu, kas aizliegtu tiesas sēžu laikā izdarīt visu veidu audiovizuālos ierakstus (tas ir – aizliegumu fotografēt, filmēt, uzņemt videoierakstus vai ieskaņot magnetofona lentā). Protama lieta, ka šāds aizliegums pirmām kārtām skartu žurnālistus – televīzijas, radio un lielā mērā arī preses darbiniekus. Tieši tos cilvēkus, kuri pašreizējo likumu un savu iespēju ietvaros nodrošina tiesu procesu publicitāti, atklātību. Viņi līdz šim ar sapratni uztvēruši gadījumus, kad ar tiesneša lēmumu kādā tiesas sēdē vai tās daļā žurnālisti lūgti neveikt ierakstus. Kā mēdz teikt – katrs gadījums ir īpašs. Tomēr līdz šim netika apšaubītas plašsaziņas līdzekļu darbinieku tiesības sniegt objektīvu, autentisku informāciju vispār. Nu šāds priekšlikums ir izteikts.
Būtībā tas ir atklāts preses brīvības apdraudējums. Dīvaini, ka tas notiek tieši tās valdības laikā, kas par savas darbības karogu uzskata atklātību sabiedrības priekšā. Kā šis ierosinājums tiek motivēts? Daži kareivīgāk noskaņotie tiesneši pauž, ka žurnālisti, lūk, pirmkārt, tiesas sēžu materiālos meklē «sensācijas»; otrkārt, nebūdami profesionāļi, avīžnieki un viņu cunftes brāļi mēdzot pieļaut faktu neprecizitāti un kļūdas arī savā uzvedībā. Kā zināms, nekļūdās tikai tas, kas neko nedara, uz kļūdām būtu jānorāda, lai tās neatkārtotu, nevis, ar šo «argumentu» piesedzoties, tiesu resoru ietītu vēl lielākas noslēpumainības paltrakā. Citi tiesneši ir vaļsirdīgāki. Viņi žēlojas, ka gan apsūdzētos, gan pārējos tiesas procesa dalībniekus un pašus tiesnešus mulsinot televīzijas un foto kameras, mikrofoni un diktofoni. Tiesnešiem, apsūdzētajiem un lieciniekiem nojūkot (!) sakāmais, jo kameru un mikrofonu priekšā viņi vairāk domājot un uztraucoties par savu izskatu (!), nevis par vārdu loģiku un būtību. Jādomā, tas ir vājš un aiz ausīm pievilkts arguments, ko daļa (patiešām, tikai daļa, nevis visi tiesneši) pamato ar tiesu praksi tādās valstīs kā, piemēram, Lielbritānija un ASV.
Minētajās (un vēl citās) valstīs, piemēram, līdz sprieduma pasludināšanai tiesas zālē aizliegts fotografēt, bet ir atļauts tikai zīmēt. Tas ir – brīvi interpretēt atkarībā no reportieru un mākslinieku prasmes un pieredzes. Taču līdzīgās valstīs ir, pirmkārt, jau senas (pat vairāku gadsimtu garumā) tiesu tradīcijas un, otrkārt, (un tas ir īpaši būtiski) patiesi dziļas un visiem pašsaprotamas demokrātijas saknes. Tas ir it kā fons, uz kura tiesas procesā notiekošais jau apriori vieš pārliecību par to, ka beigās triumfēs taisnība.
Latvijā nav ne pieminēto sakņu, ne fona. Arī taisnības triumfu piedzīvojam reti. Bandītkapitālisma vidē, kāda joprojām lielā mērā valda pie mums, nereti izrādījies par maz pat ar to žurnālistu sniegto informāciju, kas sabiedrībai ar viņu starpniecību bijusi pieejama; pat šādos apstākļos vairumam sabiedrības locekļu trūkst informācija, lai varētu sekot līdzi tiesas procesiem un izdarīt secinājumus par loģisko ķēdīti, kas tiesnešus novedusi tieši pie tāda, nevis citāda sprieduma pasludināšanas.
Latvijas iedzīvotāju samērā zemā uzticēšanās pakāpe valsts tiesu sistēmai jau tā nav glaimojoša. Ja minētais ierosinājums – aizliegt ierakstīt tiesas sēdes – radīs dzirdīgas ausis valdībā un parlamentā, tiesnešu reitings kritīsies vēl vairāk (tāpat kā uzticība valdības pasludinātajiem atklātuma principiem kopumā). Sabiedrība zaudēs pat to pieticīgo pozitīvo priekšstatu par tiesnešu darbu, kāds bijis līdz šim: vienkārši var tikt laupīta iespēja nepastarpināti gūt priekšstatu vispār.
Bet pāri visam – tādējādi tiks rasts precedents potenciālam draudam sabiedrībai laupīt vienu no demokrātijas garantētājām brīvībām – preses brīvību.
