Lai gan karadarbība Irākā tiek uzskatīta par pabeigtu, jo tās formālais mērķis esot sasniegts – gāzts Sadama Huseina režīms –, sabiedroto karaspēks vēl nav pasludinājis savu uzvaru.
Lai gan karadarbība Irākā tiek uzskatīta par pabeigtu, jo tās formālais mērķis esot sasniegts – gāzts Sadama Huseina režīms –, sabiedroto karaspēks vēl nav pasludinājis savu uzvaru. Tas sagaidāms tikai pēc vairākām dienām, jo esot ļoti svarīgi šo uzvaru definēt jēdzieniski un juridiski precīzi. Tas nav viegls uzdevums, ievērojot to, ka pasaules sabiedrības lielākajai daļai joprojām nav īsti izprotama pati kara sākšanas jēga.
Tostarp, kamēr sabiedrotie, nu jau ģērbušies juristu mantijās, apspriež terminus un formulējumus, kādos cilvēcei ietērpt vēstījumu par savu varoņdarbu, visā pasaulē iestājies tāds kā zināms apjukums, bet kādā citā lielvalstī vērojama diezgan neveselīga rosīšanās. Runa ir par Krieviju.
Krievijā apjukums ir vēl lielāks nekā citur. Titulēti eksperti pavisam nesen bija šīs valsts vadītājiem ziņojuši, ka koalīcijas spēki katrā ziņā iestigšot Irākas smiltājos. Pamatojoties uz šiem slēdzieniem, attiecīgajās aprindās pat ticis sapņots par Krievijas misionāres lomu miera uzturēšanas procesā starp Irāku un ASV.
Pretēji cerētajam notikumi tuksnesī risinājušies tik strauji, ka Krievijas stratēģi tā arī palikuši, buksēdami savos plānos. Viņi ar nožēlu un tādu kā skaudību secina, ka «tagad ir pats piemērotākais un labvēlīgākais moments amerikāņiem. Visas arābu valstis faktiski ir demoralizētas pēc Irākas krišanas. Naftas ieguvēju valstu šantāža, diktējot augstas šīs izejvielas cenas, cietusi fiasko un grimstot pagātnē. Rādās, ka sākas jauna pasaules ekonomikas pārdalīšana. Pirmām kārtām jau enerģētikā». Eksperti lēš, ka OPEC (organizācija, kas nosaka naftas cenas), visticamāk, drīzumā sabrukšot un līdz ar to pasaules tirgus vairs neizjutīšot naftas badu.
Tāds notikumu pavērsiens Krievijai ir būtisks, jo šādā situācijā arī tai vajadzēs revidēt savu naftas ieguvējas lielvalsts statusu. Būs jāmodernizē ražošana, jāievieš jaunas tehnoloģijas un jāattīsta zinātne. Bet, lai to varētu sekmīgi veikt, jāpaātrina vispārējās reformas. Krievijai nav citas iespējas: naftas «adata» šai valstij kļuvusi bīstama.
To saprot šīs lielvalsts gaišākie politiskie un ekonomiskie prāti. Tajā pašā laikā sabiedrības lielākajā daļā valda pagājušā tēvijas kara veterānu tumsonīgā domāšana. Lielākajos masu informācijas līdzekļos joprojām dominē tēma «mīlestība uz Huseinu». Loģiski domājošā sabiedrības daļa (taču tā ir mazākumā) ir neizpratnē, kādēļ televīzija un liela daļa laikrakstu māca tautai naidu pret ASV un liek mīlēt «lielo cietēju» Huseinu. Vai valstī būtu tikusi ieviesta kaut kāda īpaša cenzūra, plašsaziņas līdzekļos atspoguļojot ar Irāku saistītos notikumus?
Izrādās, ka nekādas cenzūras «nav bijis». Un tomēr kopējais tonis pagājušā mēneša publikācijās un raidījumos bijis ļoti vienpusējs. Informācijas līdzekļu pārstāvji to skaidro visai «naivi»: lūk, televīzija un prese strādājot masu lasītāju un skatītāju auditorijai, tādēļ nedrīkstot ignorēt to cilvēku noskaņojumu, kurus neesot apžilbinājusi nesavtīga un nemotivēta mīlestība pret ASV un kuriem esot labi redzams, ka «jeņķi kļuvuši pagalam nekaunīgi». Naids un nepatika pret visu amerikānisko esot sakāpināts tiktāl, ka pretēji loģikai liela cilvēku daļa vēlējusi veiksmi Sadamam. Informācijas līdzekļi tikai uzturot šādu attieksmi.
Nevar un nevar tikt īsti gudrs, kurš kura pavadā tipina Krievijā: saziņas līdzekļi vai lasītāji, klausītāji un skatītāji. Veselais saprāts liek secināt, ka tomēr gaumi nosaka mediji, ja jau reiz pat tik «neatkarīgs» un visumā korekts izdevums kā avīze «Argumenti i fakti» iesaka: «Nebūtu slikti, ja (arī) intelektuālie rietumnieki atdzīvinātu pašsaglabāšanās jūtas. Jo vienīgais iemesls, kāpēc amerikāņi noņemas ar Sadamu, ir tas, ka Krievijas rīcībā ir kodoldraudu savaldīšanas sistēmas.»
Lūk! Vecā, kādu laiku nedzirdētā sarūsējošo medaļu un zobenu žvadzināšana. Tā vietā, lai sekotu saviem gaišākajiem prātiem un pārorientētos dzīvei atbilstoši mūsdienu tendencēm, tā vietā, lai tās padarītu saprotamākas un vieglāk iekļautos tajās, joprojām kaut kur, «uz rezerves ceļa», tiek kurināta vecā lokomotīve, kas, tvaiku mutuļus mezdama, ilgojas atkal vilkt sev nopakaļ draudīgo bruņuvilcienu.
Šādas bēdīgas asociācijas rodas, piemēram, kādā Krievijas laikrakstā izlasot mierinošu, treknu virsrakstu «Mūsu bunkurs ir drošāks par irākiešu bunkuru». Publikāciju papildina uzskatāma shēma, kurā attēlotas Maskavas pazemes patversmes zem valdības ēkas, Kremļa, Federālā drošības dienesta, Aizsardzības ministrijas, Vernadska prospekta augststāvu dzīvojamo namu masīva, Ģenerālštāba. Raksts «nomierina», apgalvojot, ka kopš pagājušā gadsimta četrdesmito gadu beigām līdz deviņdesmito sākumam būvētās patversmes esot četrkārt izturīgākas nekā Irākā vācu speciālistu būvētie (un tomēr sabombardētie) bunkuri. Ka 100 līdz 150 metru dziļumā «vajadzības gadījumā» varot patverties līdz 200 000 cilvēku, ka satiksmi starp patversmēm nodrošina īpaši metro atzari, bet speciāli augstu valdības vīru pārvietošanās drošībai paredzēta monosliede, pa kuru ērtos sēdekļos (līdzīgi tiem, kādi ir kalnu pacēlājiem) var zibenīgi pārvietoties no sava kabineta un no vienas patversmes uz citu, gan neaizmirstot pabrīdināt, ka šīs transporta shēmas esot zināmas vien tikai dažiem cilvēkiem… Moto tik un tā ir nepārprotams: mūsu (tas ir, krievu) patversmes ir pašas drošākās!
Tādā veidā Krievijas iedzīvotājos tiek uzturēts mīts par arvien it kā reālajiem «vispasaules imperiālisma draudiem», tam izmantojot jebkuru iespēju – šajā gadījumā gan Irākas kara sākšanos, gan tā «pārāk ātrās» beigas.
