Pagājušajā nedēļā Atēnās Latvija deva jāvārdu laulībām ar Eiropas Savienību. Derības notikušas.
Pagājušajā nedēļā Atēnās Latvija deva jāvārdu laulībām ar Eiropas Savienību. Derības notikušas. Vai nokļūsim arī līdz kāzām, rādīs laiks un mūsu tautas izvēle. Lai to izdarītu, vismaz jāorientējas tajās pārmaiņās, kas praktiski ikvienu no mums var skart jau tieši pēc gada, iesaistoties spēlē pēc vienotiem noteikumiem. Šoreiz noskaidrosim, kādi «spēles noteikumi» Eiropas Savienībā reglamentē rūpniecības politiku.
ES rūpniecības politikas mērķis ir celt starptautisko konkurētspēju, veicinot tās spēju pielāgoties izmaiņām tirgū, radot labvēlīgu vidi uzņēmumu attīstībai un jaunu uzņēmumu radīšanai, īpaši pievēršot uzmanību mazajiem un vidējiem uzņēmumiem, atbalstot zinātni, pētniecību un izgudrojumus, veicinot uzņēmumu kooperāciju un stiprinot godīgu un atklātu konkurenci visā ES.
Savulaik viens no Eiropas kopienas veidošanas mērķiem bija pēckara ekonomiskās situācijas uzlabošana, dalībvalstu rūpniecības politika ilgi bija vērsta tieši uz krīzes pārvarēšanu. EK bija nodibinājusi strukturālas programmas metāla un tērauda rūpniecībā, tekstilrūpniecībā, kuģubūvē un citās nozarēs. Tomēr bieži šīs rūpniecības nozares kontrolēja valstu nacionālās valdības, nosakot ierobežojumus arī ārējai tirdzniecībai. Astoņdesmitajos gados tika veikti pirmie nopietnie pasākumi rūpniecības politikas liberalizācijā un pielāgošanā jaunajiem apstākļiem.
Deviņdesmito gadu sākumā Eiropas Komisija ierosināja jaunu pieeju rūpniecības politikai, liekot uzsvaru uz konkurenci, tirgus atvērtību, produktivitātes celšanu un jaunievedumu veicināšanu. Par rūpniecības politikas četriem stūrakmeņiem kļuva nemateriālās investīcijas, rūpnieciskā sadarbība, vienādi konkurences nosacījumi un moderni principi attiecībā uz valsts iejaukšanos rūpniecībā. Ko tas nozīmē?
Nemateriālo investīciju jomā uzsvars tiek likts uz labāku profesionālo izglītību, jaunām darba organizācijas formām, kvalitātes kontroli, tehnoloģiskajiem pētījumiem, informācijas tīklu veidošanu un attīstību, kā arī uz rūpniecības politikas maksimālu orientāciju un tirgus prasībām.
Rūpnieciskā sadarbība ietver uz ES orientētas privātās iniciatīvas veicināšanu un Eiropas uzņēmumu lomu stiprināšanu lielākajos tirgos. Eiropas Komisijas darbība ir vērsta uz tiesisko un nodokļu barjeru novēršanu, «apaļā galda» tikšanos organizēšanu ar rūpniecību saistītos jautājumos, juridiski saskaņotas investīciju politikas veicināšanu trešajās valstīs, galveno uzmanību pievēršot Centrālajai un Austrumeiropai, Latīņamerikai, Vidusjūras reģiona valstīm un Āzijai – vietām, kuras raksturo salīdzinoši neapgūts tirgus, kas strauji attīstās tieši pēdējo gadu laikā.
Vienādi konkurences noteikumi ietver pilnīgas un godīgas konkurences principu īstenošanu ES iekšējā tirgū, efektīvāk izmantojot subsīdijas un likvidējot dažādos konkurenci ierobežojošos režīmus gāzei, elektroenerģijai un telekomunikāciju pakalpojumiem. Attiecībās ar trešajām valstīm nepieciešams uzlabot ES politikas instrumentus, piemērojot tos arī pakalpojumu sektorā. Vienlaikus ES jāveicina cīņa ar stratēģiskām apvienībām un diskriminējošiem divpusējiem līgumiem, kas kavē brīvas konkurences principu īstenošanu.
Attiecībā uz valsts iejaukšanos rūpniecībā galvenā uzmanība tiek pievērsta valsts ietekmes mazināšanai rūpniecības uzņēmumu darbībā, administratīvo procedūru vienkāršošanai un sadarbības uzlabošanai starp nacionālajām un ES līmeņa institūcijām.
1993. gada nogalē izdotajā Baltajā grāmatā par attīstību, konkurētspēju un nodarbinātību EK piešķīrusi ES rūpniecības politikai arī nodarbinātības politikas akcentu. Šajā jomā jāveicina zinātne un kultūra, veselība un biotehnoloģija, vides aizsardzība, informācijas un komunikāciju tehnoloģija, informācijas sabiedrības veidošana un stiprināšana, iekšējā tirgus iespēju pilnīgāka apgūšana ar skatu uz paplašināšanos, ietverot Centrālās un Austrumeiropas valstis. Uzsvars šajā dokumentā likts uz transeiropas rūpniecisko tīklu veidošanu un paplašināšanu transportā, enerģētikas un telekomunikācijās.
ES likumdošana rūpniecības politikā no vairuma citu ES politikas aspektiem atšķiras ar brīvākiem nosacījumiem, tā nav īpaši centralizēta, vienotie principi nav tik stingri reglamentēti, tāpēc dažādu valstu rūpniecības politika mēdz būt visai atšķirīga. Arī Latvijai nebija nepieciešams pārņemt likumdošanu rūpniecības politikā, to veidojot, tiek ņemtas vērā tikai vispārīgi ES vadlīnijas.
Pašlaik Latvijā tiek izstrādāta rūpniecības attīstības stratēģija. Tā izvirza šādus uzdevumus:
rūpniecības vides uzlabošana;
rūpniecības konkurētspējas paaugstināšana;
cilvēku resursu attīstības, vispārējās izglītības līmeņa un profesionālās kvalifikācijas celšana;
eksporta veicināšana;
kvalitātes nodrošināšana;
integrētā piesārņojuma samazināšana, lietojot labākās pieejamās tehnoloģijas;
vides pārvaldības sistēmu ieviešana;
strādājošo veselības un darba drošības nodrošināšana;
inovāciju atbalsta sistēmas uzlabošana;
valsts atbalsta sistēmas strukturāla sakārtošana;
valsts budžeta finansējuma palielināšana valsts atbalstam uzņēmējdarbībai, tajā skaitā rūpniecības ar augstu pievienoto vērtību attīstībai;
nodokļu sistēmas pilnveidošana, lai sekmētu uzņēmējdarbību (arī rūpniecību).
Šajā kontekstā Latvijā par perspektīvākajām atzītas informāciju tehnoloģijas, ķīmija un farmācija, biotehnoloģija.
Ko Latvijas rūpniecība var iegūt un ko zaudēt, iestājoties Eiropas Savienībā?
Ieguvumi:
mūsu uzņēmumi darbosies vidē, kas ir labvēlīga rūpniecības uzņēmumu attīstībai, zinātnei un pētniecībai un ir balstīta uz uzņēmumu sadarbības un godīgas konkurences principiem;
Latvijas mazie un vidējie uzņēmumi gūs vispārēju atbalstu darbības veicināšanai, jo tieši šiem uzņēmumiem ES tiek dota priekšroka un piešķirti līdzekļi to attīstībai;
Latvijas konkurētspējīgākajām nozarēm būs nodrošināta labvēlīgāka vide darbības paplašināšanai un attīstīšanai, kā arī produkcijas realizācijai ES tirgū.
Zaudējumi:
uzņēmumi, kas nespēs pārorientēties uz ES prasībām atbilstošu darbu, nespēs konkurēt ar citiem uzņēmumiem ES iekšējā tirgū; neatbilstošu standartu gadījumā būs ierobežotas to iespējas saņemt valsts atbalstu;
daļa Latvijas rūpniecības uzņēmumu saskarsies ar izejmateriālu un darbaspēka izmaksu pieaugumu.
