Sveiciens stāvētājiem uz tilta. Pierakstīts no Kārļa Degaiņa. Kad tvaikonis bija labi iekūries, virs tā, vienmērīgi pukšķēdami, cēlās augšup balti garaiņi.
Sveiciens stāvētājiem uz tilta
Pierakstīts no Kārļa Degaiņa
Kad tvaikonis bija labi iekūries, virs tā, vienmērīgi pukšķēdami, cēlās augšup balti garaiņi. Taču, ja «uzmeta grāpi», pirmajā brīdī pa skursteni nāca ārā dzirksteles un melni dūmi, tādēļ saprotama lieta, ka kuģim, pabraucot patiltē, kurtuvē piemest ogles bija aizliegts. Taču, izsmejot ziņkārīgos cilvēkus, kas, kuģim ejot pa tilta apakšu, parasti sastājās pie margām un skatījās lejup, kurinātājam bija šāds joks. Tā kā tualetes uz mazajiem tvaikoņiem jau pēc projekta skaitījās liela greznība (daries, vecīt, kā redzi), bieži vien kuģa vīri (dāmas ar šādiem kuģiem parasti nebrauca) visu lieko krāva virsū uz kurinātāja šķipeles. Kad nu pabrauca zem tilta, uz kura stāvēja tāds interesentu bariņš, tā jokotājs, blaukš!, šo sakrauto devu uz karstām oglēm virsū. Momentā viss pārvērties tvaikos un pa skursteni ārā – ellīga smaka. Tad nu publika spriedusi, ka grūti gan uz tāda tvaikoņa strādāt, ka visu laiku komandai šitāds gaiss jāpanes.
Par Latvijas kara flotes tvaikoņa mīnu tralera aizžogotāja «Viesturs» salūtu Jelgavā tēvs runāja, ka no lielgabala šāvieniem pilī esot izbirušas dažas rūtis. Vai tas salūts saistījās ar toreiz sauktās Viestura pils atjaunošanu vai citā sakarā, nezinu. Bet tāds ir fakts, ka trīsdesmitajos gados Lielupe tika padziļināta, lai Jelgava tiktu padarīta par graudu eksportostu, un tā laika jūras kuģi varēja tik augstu pa Lielupi pacelties.
*
Kuģītis izkāpj pļavā
Pierakstīts no Olgas Krīgeres
Kaut arī skaitījos kasiere, bieži gadījās būt pie stūres. Navigācijas zīmes – bākas un stoderes – es zināju labi. Reiz, šķiet Līgo naktī, kapteinis bija tā iereibis, ka kuģi vadīt nevarēja. Nodomāju, ka Slokā taču cilvēki mūs gaidīs un jābrauc šā vai tā. Lielupē pie Valteriem ir kāda gara atteka. Kā tur bija, kā ne, bet nostūrēju zīmēm garām un iebraucu šajā attekā. Kuģis gandrīz līdz puskorpusam izšāvās pļavā. Kamēr atbrauca velkonis un dabūja mūs atpakaļ ūdenī, pagāja pāris stundu. Protams, arī kuģa apkalpei prēmija bija nost.
*
Zemūdens slēpošana
Pierakstīts no Ilmāra Uzāna
Reiz man atbrauca ciemos viens rads, ļoti darbīgs, azartisks vīrs, un sacīja, ka grib braukt vizināties līdzi uz Majoriem. Turklāt viņš teica: «Tu piesien mani striķī un velc aiz kuģa līdzi.» Izlaidu viņam caur padusēm striķi, šis iegremdējās ūdenī, un ar vismazāko ātrumu sāku braukt. Paskatījos atpakaļ, kasiere sāka kliegt, ka kuģis peldētāju parāvis zem ūdens un neļauj tam iznirt. Dabūju siet viņu vaļā. Majoros nakti gulēju kajītē, bet rads teicās iet salonā. No rīta piecēlies skatījos – viņš salonā nevis guļ, bet sēž. Jautāju: «Kāpēc neguli?». Rads atbildēja: «Es vēl neesmu licies gulēt.» Izrādās, tur blaktis bijušas.
