Nepilnas nedēļas laikā divas reizes Jelgavas muzejā skanēja klaviermūzika.
Nepilnas nedēļas laikā divas reizes Jelgavas muzejā skanēja klaviermūzika. 11. aprīlī klausītājus priecēja Nora Novika un Rafi Haradžanjans, kā arī viņu audzēkņi Karīna Ļebedeva un Ruslans Perežilo, bet 17. aprīlī, Zaļajā ceturtdienā, – jaunā pianiste, starptautisko prēmiju laureāte Arta Arnicāne.
Skanēja no Baha un Bēthovena līdz Debisī un Žorenam Djuē. Ievērojot Klusās nedēļas noskaņas, arī programmā iekļāvās darbi ar filosofisku pārdomu tēliem, brīžiem ieskandējot korāļveida melodijas (J.S.Baha «Prelūdija un fūga», L.Bēthovena 31. sonātes klavierēm pirmā daļa). Liela vieta koncertā bija atvēlēta etīdēm. Sākotnēji varētu sajust, ka tās domātas mācību nolūkam, taču šā žanra ietvarus paplašināja visi pieci autori.
F.Šopēna slavenais «Sniegpulkstenis» (op. 25 N 11) izskanēja nemiera, radošas degsmes caurstrāvots. Uz tālēm, zvaigznēm traucošas bija A.Skrjabina «Kvintas». Mānīgums, skercozs vieglums iezīmējās Ferenca Lista opusā «Maldugunis» (varbūt viņa gars tobrīd bija mūsu pilsētā, gluži tāpat kā 19. gadsimtā?).
Artu Arnicāni raksturo maksimāla koncentrēšanās jebkuram uzdevumam, stilam, vispilnīgākā skaņdarba muzikālās domas atklāsme, sevi netaupot. Tāda stilu daudzveidība, kāda ietverta etīdēs, nudien nav viegls uzdevums jaunam pianistam, bet A.Arnicāne to paveica spoži, kā rotaļājoties. K.Debisī pazīstam kā «Fauna diendusas», «Jūras», «Bergamaskas svītas», prelūdiju autoru. Etīde «Kvartas» līdzinājās prelūdijai «Buras», skaisti parādot tobrīd jaunos skaņkārtiski harmoniskos meklējumus.
Ir laikmetīgi runāt par zīmēm, par tajās iekodētu informāciju. Krievu mūzikā vieni no raksturīgākajiem tēliem ir zvani, ko saklausīju arī S.Rahmaņinova etīdē gleznā «D dur.». Pretstatā zvaniem iezīmējās arī cita tēlainība – nemiers, pūļa haoss, dīdīšanās, juceklīgums, ko komponists iezīmē liriskiem krāsu triepieniem (atkarībā no laikabiedra I.Stravinska, kura stils vairāk sakāpināts un dekoratīvāks). A.Arnicāne spēja pārliecinoši parādīt šo monumentālo darbu. Viņas spēle bija virtuoza, bet ne pašmērķīga, parādot lielisku mūzikas izteiksmes līdzekļu prasmi (faktūras un atšķirīgās harmoniski tonālās sfēras – Debisī, Skrjabins, Rahmaņinovs).
Divdesmitais gadsimts iezīmējas ar ierobežotu sērijtehniku, ko saklausīju beļģu komponista Žorēna Djuē Tokātā un Skerco (šis skaņdarbs Latvijā skanēja pirmoreiz). Liriski smalkas noskaņas valdīja F.Šūberta Ekspromtā fa minorā.
L.Bēthovena 31.sonāte tapusi komponista daiļrades vēlīnā periodā, kad skaņradis bija gan garīgu, gan fizisku ciešanu pārņemts. Tajā daudz skumju, ciešanu, žēlabu, lūgšanu – to visu A.Arnicāne izpildīja precīzi, sekojot autora norādēm. Sonātes malējās daļas (1,3) bija lirikas caurvītas, bet vidusdaļa – noskaņās asāka, skarbāka.
Šoreiz klausītāju vidū bija daudz jauniešu, kas tikai iepazīst klasiskās mūzikas pasauli, mācās koncentrēties un mēģina to saprast. Varbūt ne tik veiksmīgi bija noskaņotas klavieres, jo F.Šopēna etīdes tonalitāte la minors «pazuda» jau pēc pirmajām taktīm.
Jelgavas muzeja darbinieki ar cieņu un mīlestību sagaida viesmāksliniekus, un varbūt reiz viņu izteikums piepildīsies – jelgavnieki būs lepni, ka ir dzirdējuši A.Arnicānes spēli.
