Turpinās dramaturga Mārtiņa Zīverta simtgades sarīkojumi.
Turpinās dramaturga Mārtiņa Zīverta simtgades sarīkojumi. Vakar Jelgavas Latviešu biedrības un 1. ģimnāzijas organizētajā tikšanās reizē par Zīverta kamerlugām stāstīja Liliana Štauere, fragmentus no «Zaļās krūzes» spēlēja ģimnāzijas dramatiskais pulciņš, atmiņās par Mārtiņu Zīvertu un tikšanos ar viņa lugām dalījās Juris Strenga.
Zīverta lugu veiksmīgus iestudējumus atbalsta šim nolūkam dibinātais Mārtiņa Zīverta fonds, un viens no J.Strengas viesošanās iemesliem bija viņa režisētais kamerlugas «Cenzūra» iestudējums. Fonda balvu izpelnījusies Jura Frinberga spēle.
J.Strenga, pēc paša atzinuma, ir no tiem skatuves māksliniekiem, kas par mūsu dramaturģijas dižgaru var teikt, kā savulaik daži veci izredzēti strēlnieki par «revolūcijas» vadoni: esmu viņu redzējis dzīvu. Zīverts J.Strengas atmiņā palicis noslēgts, tāds, kas nelabprāt atklāj personīgos pārdzīvojumus un uzskatus, pat savas domas par teātra spēlēšanu.
Tās nedodas rokā – gluži tāpat kā aprautiem vārdu vilcieniem zīmēto raksturu psihiskā ietilpība viņa lugās.
To var palaist garām, meklējot vieglu darbu un vieglu izklaidi – spēlējot tikai teksta virskārtu, «tā, kā rakstīts». Ar šādu Zīverta «lasījumu» J.Strenga saskāries Amerikas turnejā kopā ar Sanfrancisko Mazo teātri, un tas viņam kā profesionālam aktierim bijis gauži nepatīkams.
Bet var arī pamanīt un meklēt, ļaujoties intuitīvai šedevra nojausmai («nesaprotu neko, izņemot to, ka šo lugu nedrīkst laist vaļā»), kuras uzdevumi noskaidrojas tikai iestudējuma procesā. Tas, J.Strengas vārdiem, bijis arī «Cenzūras» interpretēšanas impulss un, lieki piebilst, kam līdzīgam vajadzētu būt visu Zīverta iestudētāju labo nodomu pamatā.
«Cenzūras» absurda intonācijas, kas ievijas bēgļu nometnes iemītnieku eksistenciāli tiešajā valodā, pēc J.Strengas domām, ļauj M.Zīvertu uzskatīt arī par absurda dramaturģijas celmlauzi latviešu literatūrā. Runājot par problēmām, kas bijušas aktuālas «Cenzūras» iestudēšanas gaitā, režisors atzīst, ka daudzslāņainā, zemtekstiem pilnā M.Zīverta vēstījuma atkodēšana atkarīga no izrādes veidotāju spējas uztvert un pareizi interpretēt darba žanrisko neviendabīgumu: «Sākumā «Cenzūru» mēģinājām iestudēt kā farsu. Mocīšanās ar žanra precizēšanu nostiprināja pārliecību, ka žanriski viengabalainas lugas Zīverts neraksta. Rūpīgi jāpēta, cik katrā teksta vietā apslēpta smaida, cik nopietnības, un uzmanīgi jābalansē – pareizi jāuztur šo proporciju acumirklīgais mainīgums.»
