Ne jau viss skaistais ir mūžīgs. Reizēm tas ir ļoti īss, bet piepilda tevi ar spēku jaunam darba cēlienam. Silts pavasara rīts, uz plīts čurkst brokastu maltīte…
Ne jau viss skaistais ir mūžīgs. Reizēm tas ir ļoti īss, bet piepilda tevi ar spēku jaunam darba cēlienam. Silts pavasara rīts, uz plīts čurkst brokastu maltīte… Uz mirkli atslābt, aizvērt acis, ievilkt gaisu un klusi noreibt… Ir taču lieliski, ja apkārt viss tīrs, smaržo un zied – gar taciņām, dobītē, kastē uz balkona, lodžijā vai vienkārši pie loga un mājas sienas.
Un ja vēl visu esat paveikuši paši savām rokām…
Kad sniegs nokusis un zeme atlaidusies, katrai saimniecei rodas vēlme savas mājas durvju priekšā redzēt ne tikai tikko sadīgušo zālīti, bet arī ziedošas ceļmalas – sajust pavasari ar visu sirdi ik dienas, nevis ik pa brīdim, kad vieni ziedi nobirst un jāgaida nākamie.
Vai jau stādīt?
Aprīļa beigās un maija sākumā sastrādātā zemē sēj viengadīgās puķes un stāda aukstumizturīgus augus. Lai stādītu puķes, galvenais – lai zeme būtu atkususi, apžuvusi un pietiekami iesilusi, kad gaisa temperatūra vidēji turas ap septiņiem, desmit grādiem virs nulles.
Vasaras puķu dobes ierīko saulainā vietā, vēlams, vieglā augsnē. Ēnu vislabāk panes ziemcietes. Ja gadās, ka puķes iestādītas un tās skar salna, nevajadzētu visas uzreiz izraut. Jāmēģina apcirpt apsalušos dzinumus, atstājot kādu, kas vēl ir dzīvs. Tad parasti augs nevis nonīkst, bet gan aug vēl kuplāks, īpaši samtenes un salvejas. Ārā var sākt stādīt arī rozes, bet tām pa nakti būtu vajadzīgas papīra tūtiņas, kas pasargā no sala. Pa dienu no saules rozes var pasargāt kāds blakus iesprausts zariņš.
Variēt var vienmēr
Vienas no pirmajām pavasarī zied alisītes, kuras sauc arī par medenēm, jo tās smaržo pēc medus un zied līdz pat rudenim. Tās būtu vēlams stādīt apmēram 15 – 20 centimetru attālumā citu no citas, jo puķes aug puduros. Ciešāka stādīšana ir iespējama, ja vēlas ātrāku efektu – kuplumu –, bet tad vēlāk atkal tās jāpārstāda.
Patīkami ir, kad puķes zied visu laiku, nevis ar pārtraukumiem, tāpēc vēlams blakus dēstīt dažādas, piemēram, sākt var ar atraitnītēm, turpat – alises, petūnijas, tad – salvejas, rudbekijas… Nav vienas receptes, pēc kuras būtu jāvadās, tomēr svarīgi noskaidrot, kuras puķes labprāt aug ēnā, tādas ir, piemēram, samtenes, leduspuķes un prīmulas. Īpaši smaržīgas ir rezēdas, matiolas, alises, lefkojas, arī puķuzirņi, kurus var jau sākt sēt. Svarīgi ir tikko stādītas puķes pārāk nepārlaistīt, jo tad tās vienkārši nonīks vai veidosies zemes garoziņa.
«Ziedošās» lapas
Ja tomēr gadās kāds brīdis, kad jūsu dobe «nezied», lielisks glābiņš ir augi ar krāsainām lapām. Tie varētu būt plektranti ar skaisti zaļām lapiņām, kurām ir baltas maliņas, vai kaķpēdiņas – pelēkas ar baltu, arī sudrabpelēkā sārmene, leduspuķe, sudrablapu cinerānija vai grafālija. Pateicīgs un ne visai dārgs augs ir krese, kas vienlīdz labi vīsies uz augšu, gan arī skaisti nokarāsies no balkona.
Istabas puķes dārzā
Dabā puķes cita citai nav ienaidnieces. Tikai jāraugās, lai tās nesastāda pārāk cieši vienu pie otras vai arī lielas blakus mazajām, kurām tiek «apēsta» saules gaisma. Ja vasarā vēlamies dārzā arī kādu istabas augu, kas īpaši priecē, to vēlams ierušināt dobē kopā ar visu podiņu, lai rudenī, netraucējot sakņu sistēmai, to varētu atkal nest istabā.
Noderēs
Veikalos iespējams nopirkt biezus polietilēna maisiņus ar caurumiem sānos, kuros stāda dažādas puķes, kas, meklējot savu vietu, pašas līdz ar to veido kompozīcijas. Maisiņā tiek ievietota arī caurulīte, kurai viens gals ir ciet, bet pamīšus visā garumā caurumiņi, pa kuriem tiek dzirdināti visi augi, un ūdens nekrājas maisa apakšā.
Par padomiem pateicamies SIA «Dārzs» vadītājai Anitai Keišai.
