Šā gada pārmēru ieilgusī ziema neļāva atslēgt apkuri un deldēt parādu nastu. Par parādiem sūkstās arī tie, kas nebūt nesaņem minimālo algu.
Šā gada pārmēru ieilgusī ziema neļāva atslēgt apkuri un deldēt parādu nastu. Par parādiem sūkstās arī tie, kas nebūt nesaņem minimālo algu. Kāda ir ES valstu attieksme pret iedzīvotājiem, kas to vai citu iemeslu dēļ nespēj segt maksu par dzīvokļa īri un komunālajiem pakalpojumiem?
Sociālās mājas domātas ieceļotājiem
Latvijas Pašvaldību savienības (LPS) padomnieci Silviju Šimfu jau daudzus gadus nodarbina tieši sociālās problēmas un to risināšana.
«Esmu piedalījusies dažāda līmeņa saietos. Tajos diskutēts gan par pensionāriem, gan invalīdiem, gan par veselības aprūpi, pat par sieviešu līdztiesības principa ievērošanu mūsdienu sabiedrībā, taču jautājuma nostādne – kur likt tos, kas nespēj samaksāt īri? – nekur ne reizi nav pat pavīdējusi. Protams, neuzdrīkstos apgalvot, ka itin visi un visās ES valstīs šos maksājumus nokārto viegli, taču nešaubos, ka par «masveida problēmu» tūdaļ tiktu celta trauksme,» secina Silvija Šimfa.
«Ja tādas nav, acīmredzot sociālā sistēma tur ir pietiekami sakārtota un nodrošinājusies pret šādām ligām. Kuru sabiedrības daļu šīs problēmas vistiešāk skar pie mums? Nu, protams, tie ir pensionāri un ģimenes ar prāvāku bērnu pulku. Turpretim Eiropas valstu lielākajā daļā gan pensijas, gan ģimenēm domātie pabalsti rakstāmi ar pavisam citādu ciparu skaitu. Tiesa, esmu gan saskārusies ar sociālajām mājām Latvijas izpratnē, taču ES dalībvalstīs tās parasti domātas ieceļotājiem, cilvēkiem, kuri nevar pretendēt uz mītnes zemes pensiju. Katram, kas redzētu šādu daudzstāvu mitekli Stokholmas nomalē, brīnišķīga priežu meža ielokā, būtu jānopūšas ne jau aiz skumjas nožēlas, bet drīzāk gan skaudībā par civilizētu attieksmi ne tikai pret «savējiem» vien,» klāsta LPS padomniece.
Pensionāriem – sociālās aprūpes nami
Tas, ka citur pasaulē daudzi vecie ļaudis dzīvo vienkopus, prom no saviem mājokļiem, izriet no pilnīgi citiem apsvērumiem – no pašu vēlmes gan nekļūt par nastu jaunajiem, gan kliedēt vientulību savas paaudzes laikabiedru vidē, gan arī no vajadzības pēc speciālas aprūpes.
2002. gada septembrī Štutgartē notikušajā starptautiskajā kongresā, kas bija veltīts tieši veco ļaužu aprūpes problēmām, apliecināts, ka arvien vairāk sirmgalvju Skandināvijas valstīs un Vācijā izvēlas dzīvot kolektīvos mitekļos.
Tas, ko saucam par pansionātiem, Eiropā drīzāk ir sociālās aprūpes nami. Turklāt mūsdienām atbilstošāk ir arī šo gādību par nevarīgajiem sirmgalvjiem «pārcelt» uz viņa ierasto dzīvesvietu.
Pašreiz vēl Zviedrija mums kalpo kā viens no Eiropas «labklājības etaloniem». Tagad zviedri var lepni ziņot, ka «viņu labklājība balstās prāvajos nodokļos, kurus maksā strādājošie», bet situācija var mainīties.
Ja zviedru bērni piemirsīs…
Zviedrijā nevalda uzskats, ka bērniem jārūpējas par vecāku labklājību. Tieši otrādi: viņi uzskata, ka, maksājot lielus nodokļus, ir tiesīgi šos pienākumus «pāradresēt» valsts institūcijām. Taču zviedru vecainīšiem ir mierīgs prāts: ja pašu bērni viņus piemirsīs, pašvaldība parūpēsies ne sliktāk.
Pirmām kārtām tiek darīts viss, lai vecie ļaudis iespējami ilgāk varētu uzturēties sev ierastajā vidē – viņiem tiek nodrošināta gan mājas uzkopšana, gan veļas mazgāšana, gan iepirkšanās. Iespējams saņemt jau pagatavotu ēdienu no specializētas virtuves. Arī medicīnisko palīdzību zviedri saņem dzīvesvietā, turklāt visu diennakti. Rehabilitācijas un vingrošanas speciālisti savukārt gādā, lai pēc iespējas ilgāk saglabātu sirmgalvju fiziskās spējas. Ja tas nepieciešams, dzīvokli nodrošina ar pārvietošanās vajadzībām domātām palīgierīcēm.
Ja smagi sasirdzis laulātais draugs un viņa aprūpi uzņēmusies «otra pusīte», pastāv iespēja daļu dienas slimnieku ievietot dienas stacionārā, lai kopējs varētu kaut brīdi padzīvot sev un atpūsties. Ja nu tomēr situācija arvien pasliktinās un ierastajā vidē vientuļniekam palikt ir sarežģīti, arī tad Zviedrijā ir izvēles iespējas – servisa mājas vai dzīvokļi, veco ļaužu pansionāti vai tiem līdzīgie grupu mājokļi, bet pavisam nespējīgie mūža nogali vada tā dēvētajās «slimo mājās» ar visu nepieciešamo aprūpi.
Aprūpētāji saņem mēnešalgu, bet paši aprūpējamie maksā par īri un ēdienu, taču noteikumi strikti paredz, ka pēc šīm nomaksām sirmgalvim paša vajadzībām nedrīkst palikt mazāk par 1400 Zviedrijas kronām (aptuveni 84 lati). Tā kā zemākā pensija, kuru sauc par «tautas pensiju», valstī ir aptuveni 4500 kronu (270 latu), lielākā daļa veco cilvēku paši sedz savus izdevumus. Jo sevišķi tāpēc, ka medikamentus un palīglīdzekļus viņiem izraksta mediķi, bet par tiem maksā apdrošināšanas sabiedrības. Taču jāapzinās, ka arī īres maksājumi un pārtikas izmaksas citur Eiropā ir prāvākas nekā Latvijā.
Trīs mēnešus pēc nāves
Arī Dānija neapšaubāmi uzskatāma par labklājības zemi. Papētot šīs valsts pensiju sistēmu, sastopam gan Latvijā labi pazīstamo vecuma pensiju, kuru finansējums balstās uz strādājošo nodokļiem, gan papildmaksas no Darba tirgus papildpensiju fonda, gan privāto pensiju fondu maksājumiem. Taču mūs sevišķi interesē piebilde: «Pensionāri, kuriem dažādu iemeslu dēļ ir sarežģīti materiālie apstākļi, saņem regulārus pabalstus – veselības aprūpei, siltuma nodrošināšanai un personiskām vajadzībām.»
Kaut arī šī ir praktiski nesalīdzināma informācija, tomēr jāpiebilst, ka 2002. gada 1. janvāri pamatpensija vien Dānijā bija 4377 kronas (DKK) mēnesī, kas atbilst aptuveni 370 latiem. Papildpensija vientuļiem pensionāriem bija 4406 DKK (ap Ls 372), bet papildpensija laulātajiem ļaudīm vai kopā dzīvojošiem sirmgalvjiem – 2056 DKK (Ls 174) mēnesī. Tomēr īpašu cieņu, manuprāt, pelna kāda šķietami sīka piebilde: pēc laulātā drauga vai kopdzīves partnera nāves «otrā pusīte» vēl trīs mēnešus saņem arī pilnu mirušajam pienākošos pensiju!
Dānijā strikti noteikts: nevis sirmgalvim jāpielāgojas mājoklim, bet tieši otrādi – miteklī, kuru izvēlas vecāka gadagājuma cilvēks, viņam jābūt pieejamai jebkura veida aprūpei. Obligāta prasība ir tualetes, vannas istabas un atsevišķas virtuves esamība. Kopš 1987. gada Dānijā vairs neceļ vecīšiem domātus aprūpes namus, bet tikai un vienīgi sociālās mājas. Turklāt par to celtniecību gādā neviens cits kā Ekonomikas un biznesa lietu ministrija.
Ar šā gada janvāri Dānijā ar likumu noteikts vēl kāds uzlabojums – vecāka gadagājuma cilvēkiem obligāti ir jābūt izvēles iespējām starp vairākiem pakalpojumu sniedzējiem vai aprūpētājiem. Šīs prasības uzraudzīšana gulstas uz pašvaldību pleciem.
Skandināvijas valstīs visu nosaka cilvēka darba mūžs. Tāpēc viņiem nesaprotama varētu likties valsts, kurā vairākums to pensionāru, kas šai pašai valstij (kaut arī ar citu nosaukumu!) veltījuši 30 un 40 gadu no sava darba mūža, pagaidām nesaņem pat iztikas minimumam tuvu summu (pērn Latvijā vidējā pensija bija 62,14 latu, turpretim iztikas minimums fiksēts 88 latu līmenī).
