Gaidot albuma «2» drīzo iznākšanu, grupa «R.A.P.» sākusi šim notikumam veltīto koncertturneju. Šovakar paredzēta viņu viesošanās «Tonusā». Uz jautājumiem atbild grupas vokālists Artis Dvarionas.
Gaidot albuma «2» drīzo iznākšanu, grupa «R.A.P.» sākusi šim notikumam veltīto koncertturneju. Šovakar paredzēta viņu viesošanās «Tonusā». Uz jautājumiem atbild grupas vokālists Artis Dvarionas.
Pirms «R.A.P.» bija «Rāpuļi ar putniem», pirms tam – «Reptilis With Birds» un pirms tam – vienkārši «Reptilis». Kādā senā intervijā uz jautājumu par pēdējā izcelsmi viens no jums izmeta: «Starp tādiem dzīvojam.»
Vienkārši vajadzēja nosaukumu, un «Reptilis» tika «izzīsts no pirksta». Vēlāk nospriedām, ka vajag garāku un latviski. Rāpuļi ar putniem – kā «džeki ar meijām». Bija tāds teiciens, mūsu toreizējam diezgan anarhistiskajam dzīvesveidam piemērots.
Deviņdesmito gadu beigās nomainījās ģitārists, kas būtiski ietekmēja skanējumu (Štro nevairās no eksperimentiem – viņš dara daudz ko tādu, ko neatļāvās iepriekšējais ģitārists ar daudz klasiskāku pieeju). Gribējām mainīt arī nosaukumu, vienlaikus saglabājot kaut ko no iepriekšējā. Tā ka «R.A.P.» atšifrēt kā «Rāpuļi ar putniem» vairs nebūtu īsti pareizi, jo, iespējams, tur slēpjas vēl kas cits.
Par anarhistisko jaunību runājot, Kuldīga ir pilsēta ar bagātām «underground» muzicēšanas tradīcijām.
Jā, tieši «andergraundņiku» apritē arī sāku – aizvietojot «Nāc, Dilonīt, apsēdies» bundzinieku. Ilgāku laiciņu nospēlēju arī «Dilonī» [iepriekšējās pēctecē, pazīstamā deviņdesmito gadu Kuldīgas hc grupā]. Tad tapa «Reptilis», situ bungas un dziedāju, beigās pārgāju uz dziedāšanu vien. Tāds tas stāsts īsumā. Nu jau gan būs gadi desmit apkārt, kopš, neko īpaši nedomādams, pirmoreiz pie bungām piesēdos.
Tātad tā vide ietekmējusi ne tikai muzikālo gaumi – tieši tās dēļ vispār sāki muzicēt.
Stilistisko gaumi drīzāk neietekmēja. Tā vienkārši bija iespēja uzspēlēt, nevis tas, ko es būtu gribējis spēlēt visvairāk, kaut biju apmierināts arī ar to. Kā jau tādu «zaļo» piesēdināja pie bungām, un mana ietekme uz mākslu bija minimāla.
Paši savu mūziku tagad mēdzat raksturot tā, kā iepazīstinot ar sevi iepriekšējā «Liepājas dzintarā»: sak, nospēlēsim jums dažas dziesmas angliski ar latviešu akcentu. No savas puses gribētos vien piebilst, ka nepārprotami «post grunge» dziesmas, un jautāt, ar kādu akcentu muzicē tevis iecienītie mākslinieki.
Agrāk svarīgi bija vieni, tagad pavisam citi. Mūzika, kuru klausos, ir dažāda: ne tikai roks, tikpat labi tā var būt, teiksim, deju mūzika. Galvenais, lai viss būtu savā vietā. Tam, ka iznāk saskarties ar dažādiem stiliem, nozīme ir arī darbam radio; būs jau gadi septiņi, kopš darbojos kā radiodīdžejs [pašlaik Artis ir «Radio SWH Rock» rīta cilvēks].
Jauno albumu pārstāv trīs radiosingli. Saldeni sīrupainais meldiņš «Esot vienatnē», kas pašlaik skaitoties tas aktuālākais. Zigmara Liepiņa «Lūzerblūzs», kurā Artis Dvarionas sevi parāda kā cilvēku ar labu balsi, bet grupa kopumā – kā kolektīvs ar tieksmi uz diezgan pašmērķīgiem eksperimentiem. Un «Nekas vairs nav tā», kurā, manuprāt, esat savākuši visu labāko no ansambļa līdzšinējās muzikālās pieredzes. Visas trīs dziesmas savstarpēji pārāk atšķirīgas, lai radītu kaut ko līdzīgu kopīgam priekšstatam par gaidāmo albumu, kurā tās iekļautas.
Arī mums pašiem liekas, albumu tās īsti neraksturo. Visas trīs arī tika taisītas kā radiosingli, ievērojot radioformātam piemērotu garumu un tamlīdzīgi. Albumā tās būs iekļautas kā «bonus treki». Pārējās dziesmas ir angliski un sacerētas vienotākā lidojumā (atšķirībā no trim dažādos laikos ierakstītajām radiodziesmām arī vienotākas skaņas ziņā). Tāda ir galvenā atšķirība no iepriekšējā ieraksta: pēc «Feel?» mums nebija albuma izjūtas. Tā drīzāk vērtējama kā «R.A.P.» izlase, ko sagrabinājām no tobrīd gatavajām dziesmām. Kompozīcijas virs «bonus svītras» jaunajā albumā noteikti sadzīvo labāk: jau sākot sacerēt, zinājām, kam tās paredzētas.
