Šoreiz «Zemgales Ziņām» divus cilvēkus, kurus kopā sakausējusi mīlestība, konkursam «Gada mīlasstāsts» pieteica kāda vērīga draudzene, nodēvējot sevi par Pļāpiņu.
Šoreiz «Zemgales Ziņām» divus cilvēkus, kurus kopā sakausējusi mīlestība, konkursam «Gada mīlasstāsts» pieteica kāda vērīga draudzene, nodēvējot sevi par Pļāpiņu. Viņa, attaisnojot pieņemto vārdu, izpauda, kā Lelde un Rinalds «iekrituši» viens otram sirsniņā, un tas esot bijis kā seriālā. Pļāpiņa raksta: «Viss notika kādā aukstā janvāra dienā. Tehniskajā fakultātē lekciju gaidīja «putru» meičas. Pēkšņi ar lielu troksni atsprāga durvis, un auditorijā ievēlās bariņš «mehu» zēnu. Puišu vidū bija arī VIŅŠ. Jo vairāk meitene skatījās, jo vairāk puisis iepatikās. Kad notika pēdējā kopīgā lekcija, meitene gribēja ar puisi iepazīties, taču kautrējās. Viss bija beidzies, nemaz nesācies.
Vēlāk pāris reižu abi viens otram pagāja garām, acu skatieni sastapās. Tajās reizēs meitenes sirds sāka pukstēt straujāk, bet puisis to nezināja. Pēcāk abi nejauši «saskrējās» kādā pirtī. Arī citas meitenes sačukstoties bija sadalījušas puišus. Sākās dejas. Viņš tuvojās meiteņu bariņam. Viņas sirds pukstēja tik strauji, ka likās tūlīt izlēks no krūtīm, vaigi dega kā ugunī. Vēl pēc dažām sekundēm meitenes vēsā roka atradās puiša siltajā plaukstā, un viņi aizvirpuļoja dejā.
Abi jaunieši dziedāja korī «Naktstaureņi», taču pēc mēģinājuma viņiem reti izdevās parunāties. Lai nu kā, bet meitenei puisis bija iespiedies sirsniņā.
Tā kā abu starpā nekā nopietna nebija, kādā ballē atklājās, ka katram jau ir sava otrā pusīte. Tomēr kaut kas abiem nedeva mieru, kāds velniņš iekšēji urdīja. Meitene juta, ka puisim nav vienaldzīga, tāpēc, draudzeņu mudināta, nolēma puisi dabūt sev un to otru dāmu atstāt ar garu degunu.
Viss notika pakāpeniski, līdz soli pa solītim viens otru iekaroja. Vēlāk atklājās, ka puisis meiteni bija ievērojis jau pirmajā sastapšanās reizē lekcijā, tomēr bija jāpaiet laikam, lai abi saprastu, ka toreiz uzplauka mīlestība no pirmā acu skatiena.
Jau pāris gadu viņi vairs nav divi, bet gan trīs, un, kā paši smej, sadziedājušies!»
Ģimeni konkursam «Gada mīlasstāsts» pieteica draugi, un Lelde un Rinalds nemaz nenojauta par to. Kādā brīdī draugi teikuši: «Jums būs neliels pārsteigums!» Te nu tas ir – patiešām pārsteigums, atzīst Lelde. Tā jocīgi jau abiem šķitis, ka draugi ik pa laikam uzdevuši visādus jautājumus, piemēram, par viņu iepazīšanos, taču, ka šādai iztaujāšanai varētu būt arī kādas sekas, prātā neesot ienācis ne vienam, ne otram.
Arī tagad, kad abiem jau zināms, ka piedalās konkursā, par uzvaru viņi nedomājot un necerot, kā saka Rinalds: «Kā būs, tā būs!»
Par iepazīšanos Lelde un Rinalds kautrīgi viens otram saka: «Stāsti tu!» un galu galā atzīst, ka draugi jau vēstulē visu skaisti izstāstījuši un tur vairs neesot īsti, ko piebilst.
Uz jautājumu, kā izlēmuši apprecēties, Rinalds stāsta: «Braucām ekskursijā uz Vāciju, un kaut kur šajā zemē arī Lelde tika bildināta – ļoti «intīmā» atmosfērā autobusā.» Piekrišana gan neesot saņemta uzreiz – kādas pāris stundas Lelde vēl domājusi, galu galā bija jāpieņem lēmums visai dzīvei. Nākamās sievas atbilde esot skanējusi: «Ja laulāsimies baznīcā, teikšu – jā!»
Tas esot bijis svarīgi, lai kāzas būtu mīļākas un nozīmīgākas, jo laulības dzimtsarakstu birojā Leldei tādas nešķietot. Savukārt kāzas baznīcā ir daudz vairāk veltītas katram atsevišķam pārim, tā liekot viņiem šajā dienā justies īpašiem.
Pēc jaukās bildināšanas ceļojumā Lelde un Rinalds esot salaulājušies Dobeles baznīcā. Dobelē tāpēc, ka no tās puses ir Rinalds.
Tagad jau vairākus gadus jaunā ģimene dzīvo Jelgavā. Rinalda darbdiena esot ļoti saspringta tāpēc Lelde un mazā Marija viņu satiek tikai vēlos vakaros, agros rītos un brīvdienās. Marija esot īsts ģimenes modinātājs un jau ap sešiem septiņiem nākot vecākus modināt. Ja neviens neceļas, ierāpjoties lielajā gultā palēkāt.
Par savu lielāko piedzīvojumu un arī skaistāko pārdzīvojumu Lelde un Rinalds uzskata meitiņas dzimšanu ģimenes dzemdībās. Vēl Leldei un Rinaldam patīkot ceļot, pagaidām gan vēl bez Marijas. Vismaz uz tālākām zemēm ārpus Latvijas Lelde un Rinalds dodas divatā, un viņiem atliek vien no sirds pateikties Leldes vecākiem, kas dzīvo Jelgavā un gan ceļojumu laikā, gan ikdienā nekad neatsaka pieskatīt mazmeitiņu. Ceļot abiem ļoti patīk, vēl tagad viņi mēdzot pakavēties jaukās atmiņās par pagājušā gada ceļojumu uz Austriju. Šogad tiekot plānots ceļojums uz Slovākiju. Pēdējā laikā ceļošana jau kļuvusi par tradīciju, un kāds brauciens tiekot ieplānots katru gadu. Ģimenītei patīkot arī ekskursijas pa Latviju, piemēram, nedēļas nogalēs. Tagad gribētos aizbraukt arī uz kādu netradicionālāku valsti, Eiropā tās tomēr ir līdzīgas, bet uz tālām zemēm jaunais pāris vēl nevarot atļauties braukt, un – «tur arī staigā apkārt tāds zvērs ar nosaukumu SARS,» jokojot saka Rinalds.
Ķīvēties ģimenei īpaši neiznākot, kā secina Rinalds: «Tik daudz neesam kopā, lai vēl laiku kavētu strīdoties!» Lelde daudz ir mājās, tāpēc viņai arī iznākot vairāk nodarboties ar meitas audzināšanu, bet tajā, cik vien iespējams, iesaistoties arī tētis.
Ģimene atzīst, ka, protams, labprāt vēlētos iegādāties māju, taču tam vismaz pagaidām vēl neesot pietiekami iekrājumi. Arī dinamiskais mūsdienu dzīvesveids diktējot savus noteikumus, tāpēc pašlaik ir izdevīgi dzīvot pilsētā dzīvoklī.
