Ja iedomājamies Latvijas karti, tās apakšējā daļā varētu atrasties kāds neliels, izplūdis plankums – it kā vecmāmuļa, dzerdama plāno rīta kafiju, ar drebošu roku mazliet būtu izšļakstījusi pāri krūzītes malām.
Ja iedomājamies Latvijas karti, tās apakšējā daļā varētu atrasties kāds neliels, izplūdis plankums – it kā vecmāmuļa, dzerdama plāno rīta kafiju, ar drebošu roku mazliet būtu izšļakstījusi pāri krūzītes malām. Patiesībā tas iezīmē vietu, kurā dzīvo mazliet citādi ļaudis un kuru dažādos laikos saukuši par Leišmali.
Ulmaņa Pirmā laikos, pirms lielā kara, par šo apvidu runāja nedaudz nicīgi, jo no trūcīgākās Lietuvas bija iebraucis daudz kalpu kārtas ļaužu, visi sajaukušies asinīm, ko klīrīgie un bagātie Zemgales bagātnieki vis neslavēja.
Krievu laikos leišmaliešus pārējie latvieši apskauda. Viņiem bija viens spļāviens nokļūt tur, pāri, kaimiņu republikā, kur nezin kāpēc veikalos bija desas un citas ēdamlietas, pēc kurām latvieši rīkoja īpašus braucienus: uz autobusiem drukātiem burtiem bija rakstīts «Ekskursija». Normāls vārds, ko saprata arī lietuvieši, un vēl viņi saprata, ka Panevēžas teātra apmeklējumam vai braucienam uz Šauļiem patiesībā labāk atbilstu apzīmējums «sirojums», jo pēc latviešu ekskursantiem veikalos klusu brēca izmisīgs tukšums.
Ulmaņa Otrā laikos arī Leišmali piemeklēja Latvijā atjaunotā neatkarība. Alkšņi un kārkli kā pelējuma pūkas pamazām aizsedza izdemolētās lielfermas, neskaitāmās kara bāzes un pat ciematus.
Tomēr it visos laikos Leišmales ļaužu dzīvei piemitis kāds īpašs smeķis, kas raksturīgs tikai tādai videi, kurā sajaukušās latviešu, poļu, lietuviešu, guculu un čigānu asinis. Ak, jā, šā kokteiļa neatņemama daļa vienmēr bijusi jautrība un šņabis.
*
Ap to laiku, kad ne tikai partijas bosu un kolhozu priekšsēdētāju sievas, bet arī vairums parasto mirstīgo jau bija apraduši ar superdrēbi kremplīnu un citām modernās civilizācijas pavadonēm – tādām kā Igaunijā ražotu pepsikolu un košļājamo gumiju – kaut kur starp Penkuli un Bukaišiem dzīvoja tēvs ar pieciem dēliem. Visi dikti muzikāli: tēvs pūta trompeti, puiši cits spēlēja akordeonu, vijoli, ģitāru vai bungas. Radošas dabas būdami, viņi, protams, nelieca muguras kolhoza biešu vagās un nevilka plaušās kūts smaku. Ģimenes patriarhs vārdā Gabriēls pēc papīriem skaitījās vietējā kluba mākslinieciskais vadītājs. Patiesībā viņš vadīja tikai veco, grabošo mugursomu vārdā «zaporožecs» un savu ģimenes kapelu.
Bez komentāriem: šī ģimenes blice spēlēja tiešām labi. Pat visos apkārtējos kolhozos retās kāzās vai bērēs iztika bez viņu muzikālā fona. Trompete, pūzdama Roso «Klusumu», vilka vai dvēseli laukā, vijole lika raudāt pat bārdas rugājiem apaugušiem traktoristiem, bet muzikālo plēšu un ģitāras skaņas meičas un kavalierus dancināja vismaz līdz ģībonim.
Protama lieta, ka lauku muzikantu vienīgā degviela bija alkohols. Jo vairāk alkohola, jo trakāk spēlēja, un kurās gan kāzās vai jubilejā tas nebija svarīgi? Tāpēc mūzikas mašīnā «Gabriēls un dēli» litriem vien lēja alu un vīnu, un šņabi, un šī mašīna par prieku klausītājiem raidīja skaņas tik ilgi, kamēr bija, kas klausās, vai arī tikmēr, kamēr muzikanti sasniedza MADO – maksimālo alkohola daudzumu organismā. Tas gan notika ļoti reti, katrā ziņā ne biežāk par reizi mēnesī. Tad, par pagalvi izmantodami bungas, ģitāru vai akordeonu, muzikanti nosnaudās turpat uz skatuves vai plača, lai jau pēc pāris stundām uzšķērstu austošās debesis ar priekpilnām trompetes skaņām – allaž vienām un tām pašām: «Alutiņi, veco brāl, Tu par mani vecākais…» Tā bija kā rīta junda, kas lika uztrūkties pat vispagurušākajiem dzīrotājiem, bet no namatēva pieprasīja: a, nu ka, mudīgi nes spēlmaņiem salāpīties!
Tā tas bija iegājies katru nedēļas nogali vēl kopš tiem laikiem, kad brīva bija tikai svētdiena. Jo vairāk brīvdienu, jo vairāk Gabriēlam un viņa dēliem bija darba. Un jo lielāka, protams, garīgā un miesīgā slodze. Taču, piedzīvojuši un pārdzīvojuši kārtējo pirmdienas rītu, viņi spirtotos dzērienus neņēma ne mutē: taupīja sevi jaunam upurim uz sabiedrības izklaidēšanas altāra. Nedēļas darba dienas dēli vadīja, gaidīdami, kad viņu vienpadsmit vistas izdēs brokastīm un vakariņām neiztrūkstošo birumu olu, bet vecais Gabriēls šķirstīja Bībeli un klusi murmināja lūgšanas. Viņš bija pagalam katoļticīgs.
Šķiet, tas notika tajā gadā, kad pasauli satricināja kapā iemestā zārka būkšķis: no dižgabala lafetes noceltu, zemes māmuļas klēpim nodeva padomju lielvalsts dižā vadoņa mirstīgās atliekas. Savukārt Leišmales kolhozā bija godam nosvinēti ražas svētki, un tas nozīmēja to, ka drīzumā nācās piedzīvot arī veselu sēriju bēru ceremoniju. Jo ražas svētki nāca gan ar alkohola pārdozēšanu, gan nāvīgiem kautiņiem. Protama lieta, ka rudenī biežāk tika svinētas arī kāzas. Vienvārdsakot, kapelai «Gabriēls un dēli» bija pats karstākais darba laiks.
Kādas dzīres beidzās ar to, ka no rīta neatskanēja tik ierastā trompetes dziesma par veco brāli alutiņu. Gabriēls, pasitis pagalvī savas taures futrāli, gulēja nekustīgs, bez dzīvības pazīmēm.
Dēli traģēdiju uztvēra mierīgi. Izstūmuši veco zaporožecu no garāžas, viņi tajā nolika zārku ar nelaiķi un ierasti gaidīja savas vienpadsmit vistas izdējam olas, prātīgi apspriezdamies par bērēm. Sirsnīgā kaimiņiene Zelma, brītiņu pastāvējusi pie zārka un pavaimanājusi («Ak, Jēziņ, te nu viņš guļ – gluži kā dzīvs, nabadziņš!»), palicējiem ieteica Gabriēlu apglabāt viņpus leišu robežai, Žagares kapos, jo tur drīkstot glabāt ar mācītāju.
Dēli piekrita.
Veikalniece Ārija savukārt apsolīja: «Man kambarī vēl palicis piecus gadus glabātais lētais konjaks par trīsarpus rubļiem pudelē: došu bēru galdam veselu kasti.»
Dēli bija ar mieru.
Kolhoza partorgs Gabriēla labākais draugs un alus kausa kompanjons Jāzeps sacīja: «Tā, ja. Tradīcija jau prasa, lai nelaiķim kapā līdzi liktu pusstopu. Bet kā lai liek šņabi, ja pašiem būs konjaks? No otras puses – kā lai dod Gabriēlam konjaku? Viņš tik un tā to nenovērtēs.» Partorgs balsī prātoja gan tā, gan šitā, līdz beidzot ieteica: «Bēres taču noliktas trešdien, bet Gabriēls darbdienās nedzēra. Tad jau nevajag viņam zārkā likt pudeli, mūža mājā liksim viņa draudzeni – trompeti! Tas būs simboliski: Gabriēls un viņa sudraba taure!»
Dēli piekrita arī Jāzepam.
Trešdiena bija vējaina un slapja. Virs Žagares kapiem steidzās pierietējuši mākoņi, pāri visai Leišmalei aiznesdami kapelas «Gabriēls un dēli» atlikušo muzikantu spēlētā bēru marša skaņas. Pie atvērtā kapa bija salasījies liels pulks aizgājēja sābru. Katrs no viņiem ne reizi vien bija vai nu dejojis, vai tāpat vien klausījies gan jautrajās, gan smeldzīgajās trompetes skaņās. Un katrs vīrs bija vismaz reizi sadzēris ar jautro spēlmani.
Smīlājot sīkam, drēgnam lietutiņam, pēc mācītāja pēdējiem vārdiem vīri nocēla zārka vāku. Vecākais no dēliem pieliecās un, no futrāļa saudzīgi izņēmis trompeti, ielika to zārkā tieši uz nelaiķa sakrustotajām rokām. Uz īsu brīdi pelēkajā pēcpusdienā spoži iemirdzējās metāls. Vienam no dēliem uz vijoles spēlējot tēva iemīļoto «Klusumu», sieviņām raudot un vīriem cieši kamolu rijot, zārks noslīdēja mūžīgā miera valstībā.
Kad kopiņu jau pārklāja vēlie rudens ziedi un galvgalī bija iedegtas divas sveces, pavadītāji turpat pie kapsētas mūra ieņēma pa malkam stiprās dziras. Viņi nemanīja divus svešiniekus, kas it kā nevilšus staigāja no viena vīru pulciņa pie cita. Tie bija vietējie, Žagarē bēdīgi slaveni dīkdieņi. Viņi ausījās un klausījās labi ģērbtajos bēriniekos, un viņu acis alkaini iemirdzējās ikreiz, kad dzirdēja pieminam «sudraba trompeti», kura, kā viņi paši bija redzējuši, tika ielikta apraktajā zārkā.
Bērinieki sakāpa žigulīšos un autobusā un devās uz bēru mājām, kur bija paredzams bagātīgs atvadu mielasts.
Veikalniece Ārija bija solīto pildījusi: uz galda citu dzērienu trauku vidū snaikstījās deviņpadsmit pudeļu četru zvaigznīšu armēņu konjaka. Divdesmito bija nobēdzinājis partorgs Jāzeps, lai piemērotā brīdī to tukšotu, domās saskandinot ar nelaiķi.
Kā jau bērēs ierasts, pēc pašbrūvēta jāņogu vīna malka un kūkas gabala, ko bija cepusi nāburgu Zelma, sekoja sātīgs buljons, karbonādes un desas. Viss tika dāsni slacīts vispirms ar konjaku, pēc tam ar šņabi, bet visbeidzot – ar rezervei sarūpēto ļergu. Iesākumā svinīgās un sērīgās runas nomainīja sadzīviska rakstura valodas, bet beigās jau gluži jautra čalošana. Arī dēli, aicināti kaut ko uzspēlēt, sākotnēji skumjās meldijas pakāpeniski nomainīja ar jautrāku repertuāru, arvien biežāk un nebēdnīgāk pauzēs iestarpinot «Vecā brāļa alutiņa» motīvu.
Pamazām bēru viesi cits pēc cita sagura. Vairums jau ap pusnakti devās mājās, daži atlaidās blakus istabās cits gultā, cits zvilnī. Arī dēli jau bija devušies pie miera, atstādami rūpes par dzīru palieku sakopšanu uz citu rītu.
Pie galda palika vienīgi nelaiķa uzticamais draugs partorgs Jāzeps. Bija pienācis viņa ilgi gaidītais brīdis, kad, neviena netraucēts, viņš varēja iekšēji gremdēties sarunā ar veco pudeles brāli. No iekškabatas izvilcis noglabāto konjaka pudeli, viņš to atvēra un pielēja divas glāzes. Vienu pastūmis tālāk uz galda vidu, viņš ar otru tai pieskandināja un vienā paņēmienā izdzēra. Pēc tam pielēja atkal.
Tad pēkšņi viņa plecam uzgūla smaga roka: «Klau, veco zēn, neesi skops, dod man arī vienu kraukšķi, citādi būšu pagalam! Esmu nosalis pēc suņa…»
Jāzeps atskatījās un sastinga: «Gabriēl! Bet tu… Tu taču esi beigts un pagalam!»
«Kā tad, būšu gan pagalam, ja uz vietas neieliesi!» īgni atteica spocīgais stāvs.
Partorgs bija tā iztrūcies, ka arī tikko piepildīto glāzi ar rāvienu izdzēra pats. Tostarp Gabriēla rēgs notašķītā uzvalkā jau bija pastiepis roku pēc neaiztiktās glāzes un kāri tai pieplacis.
Pēc brīža abi vīri sēdēja viens otram pretī. Joprojām valodu zaudējušais partorgs platām acīm vērās draugā, kurš, aukstuma drebuļus valdīdams, pavisam nopietni skaidroja: «Laikam vakar būšu tajās kāzās pārvērtējis spēkus un par daudz sadzēries. Pats netieku gudrs: tikai nupat atjēdzos kapos, turklāt biju ievēlies bedrē… Tikai tu, draugs, nevienam to nestāsti, būs kauns pa visu ģīmi. Un vispār: ko jūs te bez manis svinat?»
*
Kilometrus astoņus no bēru nama Žagarē kādā pamestā dzīvoklī savu pārbīli šņabī mērcēja divi klaidoņi. Sagaidījuši bēriniekus aizbraucam, viņi bija ķērušies pie lāpstām, lai atraktu kapu un tiktu pie sudraba taures. Kad pacēluši zārka vāku, viņiem pretī svempies mironis un saucis: «Ļautiņi, dodiet kādu spēcinošu malciņu, mani drebuļi krata!» Klaidoņi metušie bēgt, bet spoks, laikam apvainojies, no savas bedres viņiem ar kaut ko metis. Viens no marodieriem automātiski pacēlis priekšmetu, kas izrādījusies trompete. Tagad, sēdēdami aiz pārdzīvojuma joprojām izmežģītiem ģīmjiem, abi tramīgi lūkojās uz priekšā nolikto mūzikas instrumentu. Viens no klaidoņiem beidzot ierunājās: «Klau… kā tu domā? Manuprāt, tas stroķis ir no misiņa…»
Kaut kur augšā virs Leišmales pierietējušajiem mākoņiem kāds klusu smējās. Laikam jau Dievs par savu mājokli debesis izvēlējies tieši tāpēc, ka no augšas viss labāk redzams.
