Andrieva feļetons. «Vai sen jau medī aļņus?» iekšlietu ministram Mārim Gulbim jautāja viņa kolēģis kāds cits ministrs. «Nē, tikai dažas dienas. Patiesībā atbraucu uz šejieni ķert tauriņus, bet pazaudēju brilles…».
Andrieva feļetons
«Vai sen jau medī aļņus?» iekšlietu ministram Mārim Gulbim jautāja viņa kolēģis kāds cits ministrs.
«Nē, tikai dažas dienas. Patiesībā atbraucu uz šejieni ķert tauriņus, bet pazaudēju brilles…»
Jā, vājredzība, dažreiz arī prāta aptumsums un jūtu mulsums palaikam piemeklē ne tikai plebejus, bet arī tribūnus. Ja recidīvs izrādās pārāk ass, plebejiem parasti atrodas piederīgie vai draugi, kas vājinieku nogādā mūsu reformējamās veselības aprūpes sistēmas uzraudzībā. Parasti sirdzējam iedod kaut kādas drapes, kaut ko izgriež vai nogriež, bet reizēm pietiek, ja uz deguna uzsprauž brilles. Un viss atkal ir kārtībā.
Ar augstiem valsts ierēdņiem ir citādi. Viņi vai nu iecirtīgi valkā rožainas brilles, vai arī ne par ko nav piedabūjami ārstēt savas zudušās maņas. Parasti tas beidzas ar nepatikšanām citiem un pret sevi vērstiem skandāliem.
Kas attiecas uz iekšlietu ministru, viņa kaite pagaidām nav lielu ļaunumu nodarījusi citiem, bet gan tikai pašam (skatīt viņa reitinga krišanos). Kā viņam veicas medībās un vai viņš vispār mēdz ņemt rokās bisi, tas lai paliek medniekstāstu autoru ziņā. Taču ikviens, kurš lasa avīzes vai klausās radio, nu zina, ka Gulbja kungs kļuvis par valstī pašu rūdītāko ceļu satiksmes noteikumu pārkāpēju. Ne par vienu valsts pilsoni tik īsā, pāris mēnešu, laikā nav atkārtoti publiski paziņots par saķeršanos ar ceļu policistiem, kuru augstākais priekšnieks viņš pats ir. Kad nesen Jūrmalā ministrs vēlējās ietaupīt latu no savas trūcīgās ministra algas, lai bez noteiktās nodevas samaksāšanas iekļūtu kūrortpilsētā, to vēl varēja saprast: kuru gan reizēm nepiemeklē skopums. Tiesa, pēc tam pret vainīgo policistu tika pacelta cirtienam atvēzēta soģa roka, kas tomēr laikus tika apvaldīta. Tomēr atšķirībā no simtiem tūkstošiem citu autobraucēju ministrs acīmredzot dod priekšroku mācībām nevis no svešām, bet pats savām kļūdām, turklāt pēc principa «Atkārtošana – zināšanu māte». Jo raugi, pagājušajā nedēļā, tvarstīdams likumpārkāpējus vienā no Rīgas tirgiem, pats kārtējo reizi pieļāva pārkāpumu: par apstāšanos neatļautā vietā viņa dienesta automašīnas riteņiem bija uzlikti «klamburi»!
Lai gan Gulbis pašvaldības policistu šoreiz pat uzteicis par modrību, nav ziņu, vai viņš šādu pārkāpumu gadījumos paredzēto soda naudu samaksāja skaidrā vai ar pārskaitījumu, no sava vai arī no nodokļu maksātāju maciņa un vai samaksāja vispār. Toties ir ziņas, ka viņš tajā reizē no nelegālajiem tirgoņiem atsavinājis simtiem pirātisko kompaktdisku. Un šis nacionālo iekšlietu grandiozais panākums, protams, aizēno jebkādu piekasīgu interesi par sīkiem satiksmes noteikumu pārkāpumiem.
Panākums tik tiešām ir globāls, īpaši, ja ņem talkā «Pupkina aritmētiku». Parēķiniet paši: viens ministrs dažu minūšu laikā konfiscē vairāk nekā divsimt nelegālo disku, bet cik mums ir ministru? Ja katrs no viņiem ceļā uz darbu izietu cauri tirgum un atsavinātu vismaz tikpat daudz, drīz vairs nebūtu ko konfiscēt, līdz ar to nebūtu arī kontrabandas tirgoņu.
Ak, jā, lai konfiscētu, jābūt attiecīgām pilnvarām; pārējiem ministriem pie tādām tikt nebūtu viegli, ja nu vienīgi viņi kļūtu par policistu palīgiem. Kas gan arī ir diezgan sarežģīti, īpaši pēc tam, kad par šo palīgu institūciju tik daudz un visādi runāts augstajā namā. Tomēr, pag’: vēl vairāk nekā ministru mums ir valsts un municipālo policistu! Ja ikviens no viņiem pēc Gulbja kunga priekšzīmes konfiscētu tik un tik, to un to!…
Taču tā ir utopija: nevar blēžiem likt tvarstīt pašiem sevi. Tā vismaz apgalvo tirgū strādājošie. Un to priekšā saka arī loģika: kādēļ gan tirgos vispār ir norīkoti policisti, ja ne uzmanīt, apsargāt nelegālā šņabja, cigarešu, disku un citas produkcijas tirgoņus? Jāpiemīt personības dubultošanās sindromam (respektīvi, jābūt šizofrēniķim jeb vienkārši trakam), lai vienubrīd tvarstītu blēžus un konfiscētu viņu preci, bet pēc mirkļa pačukstētu viņiem, brīdinātu par gaidāmo inspekciju «no augšas». Zinot to, cik trūcīgs ir policistu atalgojums un cik antisanitāras mazmājiņas ir vairumā policijas pārvalžu, kļūst saprotams, ka ienesīgāk sadarboties ar kontrabandistiem. To apliecināja arī Gulbja kunga «inspekcija»: gan pāris stundu pirms, gan pēc viņa «pēkšņās» ierašanās tirgū andele ar nelegālu preci no jauna sita augstu vilni, bet «uzķērās» tikai kāds sīkaļa, kas, visticamāk, nebija veicis regulāro abonentmaksu par savlaicīgu brīdinājuma saņemšanu.
Starp citu, par redzes vājumu un rožainajām brillēm var turpināt spriedelēt. Piemēram, ja tiešie narkomānu ķērāji policisti savu atbildību mēģina uzvelt skolu direktoriem, piedzenot no viņiem naudas sodu par katru gadījumu, kad attiecīgās skolas teritorijā konstatēta narkotiku tirdzniecība, tad loģiski būtu pieprasīt sodu arī no izglītības ministra Kārļa Šadurska par ikvienu šādu gadījumu valstī. Jo viņš taču ir skolu «direktoru direktors». Tomēr tā jau tiešām būtu pārāk rožaina raudzīšanās uz problēmas atrisinājumu: tauta nevar gribēt, lai par kaut ko tiešam atbildīgi būtu paši ministri – par saviem lēmumiem, rīcību, projektiem, solījumiem. Tādā gadījumā Latvijā trūkumcietēju statusā būtu ne tikai 90 procentu, bet vēl vairāk iedzīvotāju – ja ministriem par saviem aplamajiem soļiem liktu maksāt.
