Runājot par starpnacionālajiem jautājumiem, pēdējā laikā atkal šķēpi tiek lauzti par to, ka no nākamā gada mazākumtautību vidusskolu klasēs virknē priekšmetu mācības jāsāk valsts valodā.
Runājot par starpnacionālajiem jautājumiem, pēdējā laikā atkal šķēpi tiek lauzti par to, ka no nākamā gada mazākumtautību vidusskolu klasēs virknē priekšmetu mācības jāsāk valsts valodā. Diskusijās visbiežāk iesaistās krievu skolu pedagogi, kā arī minoritāšu tiesības aizstāvošie politiķi. Protestētājiem pret valsts valodas ieviešanu galvenais arguments ir nodokļu maksātāju tiesības izvēlēties izglītības valodu. Vēl tiek norādīts, ka reforma tiek rīkota sasteigti, bez pienācīgas mācību programmu eksperimentālās pārbaudes un skolotāju metodiskās sagatavošanas. Turklāt visi kā viens ir gatavi apgalvot, ka skolotāju latviešu valodas zināšanas ir pārāk vājas, lai realizētu pietiekami kvalitatīvu mācību procesu.
Savukārt otrā diskutētāju daļa uzskata, ka izglītības reforma ir pietiekami sagatavota un norisinās atbilstoši likumdošanas normām.
Ar vairāku starptautisku organizāciju finansiālu atbalstu nesen klajā nāca pētījums par bilingvālās izglītības ieviešanas problēmām Latvijā. Tajā eksperti vērtēja bilingvālo izglītību, pamatojoties uz savu un sava reģiona (galvenokārt Eiropas) pieredzi, un laikam neviens (pat kvēlākie opozīcijas politiķi) nenoliegs, ka tas tomēr ir pats autoritatīvākais pēdējā laika pētījums par šo jautājumu.
Iegūtie dati nepārprotami liecina, ka bilingvālās izglītības reforma Latvijā norisinās sekmīgi, jo pēdējo gadu laikā ir uzlabojušās mazākumtautību skolu pedagogu un skolēnu latviešu valodas zināšanas. Turklāt neapšaubāms ir tas, ka palielinājusies arī pašu skolēnu interese par latviešu valodu. Galu galā politiķi ir tādi, kādi viņi ir, bet skolēni šo lietu risina visai pragmatiski – ja tas būs nepieciešams viņu karjerai, nav šaubu, ka iemācīsies visu.
Protams, pētījums parāda arī virkni problēmu, kas varētu apgrūtināt reformas ieviešanu – konsekvences trūkums likumdošanas līmenī; mazākumtautību vidusskolu gatavība pārejai uz mācībām latviešu valodā no 2004. gada ir visai atšķirīga. Eksperti noskaidrojuši, ka 16 procentos gadījumu gatavības līmenis ir samērā augsts, 40 procentu skolu gatavība ir vidēja un pāreja uz latviešu valodu tajās varētu notikt ar zināmām grūtībām, savukārt 44 procenti skolu nav gatavas plānotajām pārmaiņām. Tostarp sešos procentos skolu situācija ir īpaši kritiska, jo parāda, ka šīs mācību iestādes pilnībā nav gatavas darbam jaunajos apstākļos. Interesanti, ka tieši pašu skolu gatavības vai negatavības proporcija būtībā ir galvenais pētījuma secinājums. Izejot no tā, varam spriest, vai ūdens glāze ir pilna līdz pusei vai pustukša. No vienas puses, tas būs kā pliķis sejā tiem skolotājiem, kuri veltījuši visus spēkus tam, lai šajos gados viņu zināšanu līmenis būtu atbilstošs likumiem un valsts valodas lietošanas politikai. Laikam jau tikai totāls slīmests vai visa ignorants varēs apgalvot, ka valsts līdz šim neko nav darījusi, lai viņam iemācītu valsts valodu. Ikviens skolā kopš neatkarības atjaunošanas strādājošais ir varējis piedalīties gan tālākizglītības kursos skolotājiem, gan «Atvērtās skolas» projektā, gan latviešu valodas apguves valsts programmā un daudzos citos mācību pasākumos. Būtu tikai vēlēšanās.
Gaušanās un pēkšņā «pamošanās» ir tikai politikāņu izspēlēta kārts, lai mēģinātu vēlētājiem pierādīt savas milzīgās «rūpes», jo visi līdz šim valsts atbalstītie pasākumi nav bijuši kādas atsevišķas skolas vai to grupu īpaša privilēģija. Tie līdz šim bijuši pasākumi, kas vienlīdz pieejami visiem, kas vien vēlas un cenšas savu darbu izglītībā uzlabot. Var, protams, iebilst, ka priekšrocība ir pilsētas skolotājiem, bet lauku pedagogiem ir lielākas grūtības attāluma un dārdzības dēļ. Kaut gan jāteic, ka neba nu lauku skolotāji ir tie, kas par plānoto reformu gaužas visskaļāk. Pētījums pierādīja, ka tieši Rīgas un lielo pilsētu skolas pret reformu noskaņotas visnegatavāk. Saprotama ir valodu nezinošo skolotāju pozīcija, jo viņiem jāizšķiras – to tiešam apgūt vai meklēt darbu citā jomā. Nežēlīgi? Varbūt. Bet lēmums ir jāpieņem. Tā atlikšana situāciju nemainīs. Reformas ieviešanas atlikšana tikai pierādīs, ka nākamajā reizē tiks meklēti jauni argumenti, lai savu nevēlēšanos kaut ko mainīt varētu cik necik jēdzīgi pamatot.
Pēdējā laikā arī Jelgavā vienīgā krievu valodā iznākošā avīze «Novaja gazeta» aicina lasītājus, kas nav apmierināti ar lēmumu nākamajā gadā pāriet uz mācībām valsts valodā mazākumtautību skolās, parakstīties zem aicinājuma. Tas adresēts Valsts prezidentei, izglītības un zinātnes ministram, kā arī Saeimas izglītības, kultūras un zinātnes komisijas vadītājam. Aicinājums plānots kā pirmais solis, gatavojoties daudz plašākām manifestācijām un piketiem maija beigās Rīgā un lielākajās pilsētās. Zinot, ka Jelgavā ir visai liels nelatviešu īpatsvars, būs interesanti uzzināt, cik aktīvi viņi bijuši, parakstot šo aicinājumu. Būs arī interesanti uzzināt, ciktāl tās ir patiesas bažas par izglītības kvalitāti, bet cik – politikas diktēts jautājums.
