Zem pērno lapu seģenes vēl tava pērle dus!
Zem pērno lapu seģenes vēl tava pērle dus!
Pēc izlasītā Sigurda Rasmaņa raksta «Gar Vilces krastiem» «Zemgales Ziņu» 19. aprīļa numurā sapratu, kur doties saulainajās Lieldienu svētku dienās acis pamielot. Aicināt aicināja ievērojamo vietu uzskaitījums: gan 18. gadsimtā celtā Vilces muiža, gan ūdensdzirnavas, gan… Atcerējos arī jau agrāk redzēto parku ap Vilces skolu, gleznainos Vilces upes krastus, ieleju, kurā droši vien jau zilo vizbulīšu paklājs musina acis. Taču ar pirmo soli parkā kājas aizķeras pērno lapu deķī, sausos zaros un mizās, kas mētājas visapkārt, un kur nu vēl tradicionālās latviešu dzīrotāju pamestās atkritumu drazas, apgāztie un salauztie soliņi! Patiess «prieks» lasīt uzrakstu «Mīlestības kalniņš», kas vandaļu lustīgā priekā izvandīts un atstāts tūristu priekam, kuru varēja uzjundīt diemžēl tikai avīzes raksts par krāšņo zemes nostūri Vilci.
Krustu šķērsu pa parku iet taciņas, ik rītu pa tām steidzas skolēni, skolotāji, tuvojās pavasara atmodas svētki Lieldienas. Vai tiešām neierunājas sirdsapziņa, visu šo «apokalipsi» redzot?! Bet varēja svētkos acis priecēt liels vizbulīšu paklājs! Taču…
Mēģinot atrast zīmīgo akmeni ar senču zīmēm Vilces nogāzē, dodos tālāk uz pagasta namu, pie kura lepni mastā plīvo karogs. Bet turpat aiz mājas rēgojas sabrukuši šķūnīši, piedrazots pagalms, lai gan pazīmes, ka māja apdzīvota, redzamas.
Ja jau parks nav redzējis ne slotu, ne zāģu, ne grābekļu, par ko lai sapņotu krāšņie Vilces krasti un stāvās nogāzes? Aizdomīgi čalo straumītes no notekakas, kuras vāks pazudis vai noripināts kā citviet riepas lejā pļavā. Bet varbūt tā ir kanalizācijas noteka, kas mierīgi plūst Vilces upē. Citviet it kā būtu strautiņš (aiz pagastmājas ceļmalas kraujā), bet ne jau sakopts, lai prieks būtu veldzēt slāpes, jo tā vien liekas, ka atkal tek zaņķis.
Tā mēs, lasot rosinošus rakstus avīzē par savām slavenajām muižām, sagaidām tūristus, tā parādām, cik iejūtīgi esam pret skaisto apkārtni, kas būtībā arī Vilcē nu iegūlusi ne vienam vien dziļā atmiņā, protams, ne jau patīkamā.
Bet tiem, kas jau vairākās paaudzēs mācījušies Vilces skolā, mīlestība uz veco skolu nav zudusi, krūtīs šodien smeldz… Smeldz par ārišķību, kas fasādes lepnībā kā sērdienīti nožēlojamā izskata aizmugurē slēpj kādreizējo skaisti stikloto mājas arhitektūrai piedienīgo verandu. Raud par dižkokiem – ozoliem, kas mirst.
Vai tik dziļi paslēpusies skolēnu, pedagogu, ciema vadības sirdsapziņa? Kad un uz cik ilgu laiku, kādā mērā tā modīsies?
Ērika Pauzere, kas bieži ciemojas Vilcē, zina, kā par šo pavasara «atmodu» neizpratnē ir vecie ļaudis: «Agrāk tā nebija!…»
