Nav tālu vairs tā diena, kad Rīgā sapulcēsies estrādes mākslinieki no visas Eiropas, lai gaumīgākajā pasaules šlāgerparādē, proti, Eirovīzijas festivālā, aizstāvētu savu valstu godu.
Nav tālu vairs tā diena, kad Rīgā sapulcēsies estrādes mākslinieki no visas Eiropas, lai gaumīgākajā pasaules šlāgerparādē, proti, Eirovīzijas festivālā, aizstāvētu savu valstu godu. Tomēr vienlaikus ar iespēju televīzijas ekrānos sevi atrādīt 600 miljoniem eiropiešu varam iegūt tikpat plašu publicitāti negatīvā pieskaņā, jo tieši 23. maijā Latviešu krievu mācību valodas skolu atbalsta asociācija, sadarbojoties ar politisko organizāciju «Līdztiesība», plāno Esplanādē rīkot manifestāciju, lai protestētu pret pāreju uz mācībām latviešu valodā 2004. gadā. Vēl gan īsti nav skaidra Rīgas Domes nostāja šajā jautājumā, jo drošības apsvērumu dēļ (akcijā varētu piedalīties pat līdz pieciem tūkstošiem cilvēku) šī manifestācija, iespējams, netiks akceptēta. Rīgas Domes administrācija par to spriedīs līdz 20. maijam.
Lemjot par iespējām atļaut manifestāciju, sociāldemokrāti ir duālā situācijā, jo, no vienas puses, nākotnē rēķinoties ar krievvalodīgo vēlētāju daļu, LSDSP ir formulējusi liberālāku partijas nostāju jautājumā par pāreju uz mācībām valsts valodā, bet, no otras puses, tai jārēķinās ar iespējamo ažiotāžu, kas tiks sacelta ap šo manifestāciju. Neaizmirsīsim, ka šajās dienās Rīgā būs simtiem ārvalstu žurnālistu, kas, nezinot problēmas priekšvēsturi, manifestāciju pret pāreju uz izglītības ieguvi valsts valodā varētu interpretēt kā mazākumtautību diskrimināciju un tiesību neievērošanu. Un šādas publikācijas noteikti pozitīvi neiespaidotu nedz Rīgas, nedz Latvijas tēlu, kuru tik ļoti vēlamies uzspodrināt, izmantojot unikālo iespēju rīkot Eirovīzijas festivālu tieši Rīgā.
Tomēr arī krievvalodīgo iedzīvotāju iniciatīvu var saprast, jo dialogs par pāreju uz mācībām valsts valodā sevi ir izsmēlis, saduroties divām pretējām ideoloģijām. Tieši tādēļ manifestācijas iniciatīvas grupa savu pilsonisko aktivitāti vēlas paust vienlaikus ar Eirovīziju, piesaistot ārvalstu žurnālistu uzmanību. Faktiski šādai iniciatīvai neko nevar pārmest, jo tā ir vienīgā iespēja pievērst starptautiskās sabiedrības uzmanību šai pēdējos gados tik plaši apspriestajai problēmai. Vienīgi nav skaidrs, ko mazākumtautību pārstāvji iegūs no tā, ka lielākajos Krievijas informācijas līdzekļos Latvija kārtējo reizi tiks raksturota kā nacionālradikāla valsts, kurā tiek apspiestas mazākumtautības. Turklāt katra šāda akcija tikai grauj cittautiešu motivāciju apgūt valsts valodu, nepareizi interpretējot dažādus starptautiskus normatīvos aktus par mazākumtautību un cilvēktiesību aizsardzību.
Valdība ir uzņēmusi vienvirziena kursu ar pārliecību, ka tiks darīts viss, lai reforma notiktu plānotajā laikā, taču, remdinot kaislības, jau 13. maijā plāno pieņemt grozījumus Ministru kabineta noteikumos «Par valsts vispārējās izglītības standartu». Tajos paredzēts noteikt normu, ka pēc 2004. gada septembra mazākumtautību skolās 60% priekšmetu būs jāapgūst valsts valodā, bet 40% – dzimtajā valodā.
Līdztekus tam notiek diskusijas par iespējām atļaut katrai skolai pašai izvēlēties, kuri priekšmeti tiks pasniegti valsts valodā, kuri – dzimtajā. Šāda valdības rīcība liecina, ka valsts oficiālās politikas īstenotāji ir iedzīti stūrī un jau tagad gatavi piekāpties, neņemot vērā pārliecību neatteikties no gandrīz desmit gadu gatavotās reformas. Kaut gan īstenībā šī «mazā pirkstiņa padošanas» kompromisa politika neko neatrisina, jo jautājuma būtība ir izvēles brīvībā, kas nu nekādi nav saistāma ar valdības piedāvāto deformēto bilingvālās izglītības modeli. Turklāt ne vienreiz vien ir iznācis secināt, ka ar varu mīļš nekļūsi, tādēļ optimālākais variants būtu meklēt alternatīvus risinājumus, jo formāla kompromisa gadījumā tik un tā abas puses paliks ar kaut ko neapmierinātas.
Zīmīgi, ka arī Jelgavā jautājums par pāreju uz mācībām valsts valodā vispārizglītojošajās skolās kļūst arvien aktuālāks. To apliecina iedzīvotāju atsaucība uz «Novaja gazeta» iniciatīvu piedalīties parakstu vākšanas kampaņā ar aicinājumu valdībai atteikties no iecerētās izglītības reformas. Par Jelgavas iedzīvotāju aktivitāti liecina 138 paraksti nepilnu sešu darba dienu laikā, kas, ņemot vērā tradicionālo jelgavnieku pilsonisko pasivitāti, ir vērā ņemams skaits.
