Gādāsim, lai otrās Lietuviešu un latviešu dzejas dienas apliecinātā spēja turpināt vērtīgu tradīciju izrādītos noturīga – Ģ.Eliasa muzejā sestdien aicināja sarīkojuma organizatori un atbalstītāji.
Gādāsim, lai otrās Lietuviešu un latviešu dzejas dienas apliecinātā spēja turpināt vērtīgu tradīciju izrādītos noturīga – Ģ.Eliasa muzejā sestdien aicināja sarīkojuma organizatori un atbalstītāji: LU profesore Dace Markus, Jelgavas Domes izpilddirektors Gunars Kurlovičs, Lietuvas vēstnieks Petrs Vaitekūns, Jelgavas diecēzes bīskaps Antons Justs un muzeja direktores vietniece Marija Kaupere.
Par tradīcijas turpinājuma saturisko dažādību gādāja gan tie, kas par to glabā gadu vecas patīkamas atmiņas (Knuts Skujenieks, Vlads Brazjūns, Kārlis Vērdiņš), gan jauni dalībnieki. Latviešu dzejas runātāju pulku kuplināja arī jelgavnieks Eduards Aivars, kura uzstāšanās programmā īpaši iederējās kā iepriekš izskanējušo Jāņa Rokpeļņa skaļā, patētiskā dramatisma un K.Vērdiņa spurainās un rotaļīgās ironijas pretstatu izteiksmīgi klusināts un emocionāli daudzšķautņains kopsaucējs.
Lietuviešu dzeju pārstāvēja ražīga un kaimiņtautā iecienīta bērnu dzejas autore Alma Karosaite (V.Brazjūns teicās saskaitījis, ka šajā žanrā sacerēts 21 no viņas 23 krājumiem ), atdzejotāja no armēņu valodas Marīte Kontrimaite un, protams, Jons Ivanausks, kas klātesošajiem priecīgs rādīja svaigi iznākušo krājumu «No Platones krastiem».
Aptaujātie dalībnieki (kā latvieši, tā lietuvieši) kā vienu no atraktīvākajiem priekšnesumiem neaizmirsa pieminēt uzstāšanos dzejas dienas noslēgumā – K.Skujenieka un viņa atdzejotāja V.Brazjuna bilingvālo lasījumu no grāmatas, kuru abās valodās drīzumā paredzēts izdot Lietuvā. Kā stāsta, K.Skujenieks, krājumā tiks apkopotas liecības no visiem viņa daiļrades laikiem, bet šai reizei viņi kopā ar lietuviešu kolēģi izvēlējušies jaunākos darbus, kuros agrāko gadu skarbo un lirisko K.Skujenieku nomainījis smējējs. «Pēdējā laikā vispār rakstu maz,» viņš saka. «Jā, pēc tiem, galvenokārt pagājušogad sacerētajiem, spriežot, var teikt, ka esmu pamatīgi mainījies. Tam piekrita šeit satiktās studiju biedrenes, piebilstot, ka viņām tas patīk.» Un vienu nevar neatzīt arī pārējie: K.Skujenieks šķelmja lomā nav mazākā mērā asprātīgs nekā iepriekšējais, atkarībā no noskaņojuma spēja vēstīt patiesu eksistenciālu skaudrumu vai lirisku apcerīgumu. Viņa novēlējumā – nedaudz no visa: tu esi ilgi bijis sasiets, un tagad tu izslejies stāvus – nu ko tu brīnies, ka mugura sāp!
