Diena bija saulaina un dzidra. Lomnicas smaile majestātiski slējās debesīs turpat aiz viesnīcas, un tomēr mums tā vairāk atgādināja nevainīgas teātra dekorācijas.
Diena bija saulaina un dzidra. Lomnicas smaile majestātiski slējās debesīs turpat aiz viesnīcas, un tomēr mums tā vairāk atgādināja nevainīgas teātra dekorācijas.
Pacēlājs līgani vizināja augšup. Piecpadsmit minūtēs adrenalīna saturs asinīs auga proporcionāli pievārētajam kalna augstumam. Mums, līdzenumu ļaudīm, sajūsma par krāšņo panorāmu lauzās ārā pa visām porām.
Tikuši līdz 1700 metru augstuma atzīmei un uzkāpuši uz klinšainās takas, galvas atgāzuši, raudzījāmies kailajā virsotnē, kas solīja vēl asākas izjūtas, jo bija paredzams ar citu pacēlāju nokļūt pašā smailē. Nezin kur pat mums, avīzes diegabiksēm, bija radies azartisks spars sasniegt izjūtu maksimumu, bet bailes un šaubas noslīka adrenalīna bangās, kas jauna piedzīvojuma priekšnojautās aptumšoja prātu.
Tad kā kalna strauta ūdenskritums pār mums nolija gides bezpersoniskais paziņojums, ka augstāk vairs nebrauksim: raugi, augstāk pacēlājs dodoties tikai reizi stundā un tai dienā visas biļetes izpirktas. Paldies tev, gide, par šo atraugu! Laikam jau tas bija paredzēts scenārijā – sakāpināt tūristu emocijas, lai pēc tam ļautu piedzīvot kolektīvu prostrāciju. Kā nekā – samērā reta (un ap 1000 km tāla) iespēja tik totāli vilties.
Tā Lomnicas smaile turpināja vien dzīvot pa mākoņiem, un mums atlika kāpt lejā pa kādu tūristu taku. Gājiens bija romantiski šaušalīgs. Akmeņi un klintsbluķi ik uz soļa lika ar nostalģisku smeldzi atcerēties Jelgavas ielas, kas nu šķita tik mīļi līdzenas. Ledus, ūdenskrituma stindzinošās šaltis, stāva klints siena vienā un bezdibenis otrā pusē divas pēdas platās takas malās pat bezdievju smadzenēs uzplaiksnīja kādreiz dzirdētus lūgšanu fragmentus. Adrenalīna bija sakrājies tik daudz, ka dažam izsprāga asaru veidā.
Gribējās ļauties akmenscietajai stihijai, mesties strauta krācēs, nokrist uz pēcpuses un šļūkt, riskējot sadragāt ģenitālijas, šļūkt lejā, aizvērtām acīm, lai vairs nebūtu jāredz ne krāšņie mežonīgās dabas skati, ne kolēģu spriedzes, baiļu un dusmu izmežģītās sejas, ne gides salto smīnu: «Ak, tiktāl nu esat? Nekas, kuri nav nomiruši līdz šim, izturēs arī tālāk!» Tas skanēja tik uzmundrinoši, ka gribējās ņemt akmeni un sviest (neteikšu, kam)…
Tikuši lejā, uzzinājām kaut ko par dažādu grūtību pakāpju maršrutiem (sarežģītāko un bīstamāko no tiem pārpratuma dēļ bija veikuši mūsu grupas nebūt ne jaunākie dalībnieki), par to, ka gida pienākums ir brīdināt grupu par maršruta izmaiņām, piemērotiem apaviem un dot padomu nodrošināties kaut vai ar parastām nūjām… Dienas garumā piedzīvotais jūtu, sajūtu un stresu mutulis noplaka tai mirklī, kad lejā, kalna pakājē, atskārtām: esam dzīvi paši un arī mūsu bērni. Starp citu – arī gide. Tā ka vēl ne vienai vien grupai būs iespējams izbaudīt mūsu piedzīvoto…
