«Ziņas» jau rakstīja, ka Kopenhāgenā patlaban uzturas un izglītojas mūsu ārštata korespondente Aija Bērzkalne. Esam arī publicējuši viņas atsūtītos materiālus. Šajā reizē viņas stāsts par Kopenhāgenas mazāk zināmo daļu – Kristiāniju.
«Ziņas» jau rakstīja, ka Kopenhāgenā patlaban uzturas un izglītojas mūsu ārštata korespondente Aija Bērzkalne. Esam arī publicējuši viņas atsūtītos materiālus. Šajā reizē viņas stāsts par Kopenhāgenas mazāk zināmo daļu – Kristiāniju.
Kontrastā ar Kopenhāgenu Kristiānijas (Christiania) ciemats, saukts arī par Brīvo pilsētu, ir kā balts pret melnu. Tur viss ir citāds: nedārd automašīnu motori, nav ikdienas steigas, cilvēki dzīvo pēc saviem likumiem, tā, kā viņi jūtas vislabāk, – brīvi un neierobežoti.
Starp Amā (Amage) un Kristianshavnas (Christianshavn) rajonu atrodas kopenhāgeniešu iemīļota atpūtas vieta – Stenda kanālmala (Standsgraven), no kurienes var redzēt lielu, sarkanu jumtu ar savdabīgu karogu un siltās dienās pulcējamies daudz cilvēku. Par šo vietu sāku izjautāt paziņas un pēc īsiem paskaidrojumiem sapratu, ka vēlos to redzēt.
Ieteicams zinošs pavadonis
Kristānija Kopenhāgenā ir otra tūristu apmeklētākā vieta pēc atrakciju parka Tivoli. No tuvākām un tālākām vietām uz ciematu dodas cilvēki, kurus pievelk anarhijas un brīvības maģiskā mikstūra. Tie ir tūristi ar priekšzināšanām vai zinošiem pavadoņiem.
Mans gids bija trīsdesmit astoņus gadus vecs vācietis vārdā Klauss, kas Kristiānijā dzīvo nu jau vairāk nekā desmit gadu. Būdams jauns, viņš Vācijā izmācījies par celtnieku un, sekojot vietējām tradīcijām, īpašā formas tērpā pauniņu pār plecu devies, tā teikt, pasaulē gudrības mācīties, proti, praksē. Nevienā vietā viņš nevarēja uzturēties ilgāk kā divus mēnešus, nakšņoja, kur pagadījās, pārtika no gadījumu darbos sapelnītā. Klejoja divus gadus, tajā laikā viņš apceļojis gandrīz visu Eiropu. Kad praksei atvēlētais laiks bija beidzies, Klauss nolēma atgriezties Kristiānijā, kur jau bija apmetušies daži vācu amata brāļi. Kopīgiem spēkiem viņi uzbūvēja ēku, kas apkārtnē pazīstama kā Banānu māja. Tajā tagad dzīvo emigranti no Vācijas.
Kristiānieši – īpaša tauta
Kristiānijas tiešā atrašanās vieta ir uz Princeses ielas (Prinsessegade) un Refšala ceļa (Refshalevej) stūra. Tā bijusi militārā zona, kuru pēc armijas izvākšanās 1971. gadā «okupēja» mākslinieki, hipiji, bohēmisti, klaidoņi un citi brīvības mīlētāji. Daļa ciemata iedzīvotāju kā ekshibicionisti aktīvi darbojās organizācijā «Dod un ņem» (Give and Take), kurai bija sakari ar līdzīgiem grupējumiem visā Eiropā. Šķērsojot daudzās robežas, vienādi domājošie satikās, sprieda par mākslu un gara brīvību, dalījās pieredzē savas pasaules veidošanā. Šīs pulcēšanās reizes sekmēja dažādu tautības pārstāvju ienākšanu Kristiānijā. Visi ir līdzvērtīgi, bez etniskās vides zīmoga, un ir pilnīgi vienalga, kur cilvēks dzimis, no kādas kultūras nāk, galvenais, ka viņā mīt Brīvās pilsētas mīlestība. Cilvēki tajā dzīvo tā, kā jūtas vislabāk. Neviens netiecas pēc perfektā vidusmēra izpratnē. Dabiskā cilvēka instinkts izpaužas pilnībā. Dzīves ritms ir tieši tik ātrs, lai spētu izbaudīt katru mirkli. Viņi dara to, kas patīk, dara, kā patīk. Cilvēki ir brīvi no jebkādiem morāles vai tikuma nerakstītajiem likumiem. Ja viņiem ir karsts, izģērbjas, nejūtot diskomfortu, jo kails cilvēks taču ir dabīgs. Ja grib seksu, viņi ar to nodarbojas. Ja vēlas apreibināties, uzsmēķē «zāli», un neviens viņus tur nemēģina nosodīt vai ko aizrādīt, jo ciematā valda pilnīga brīvība, kas mazliet līdzinās anarhijai.
Citāda valdīšana
Kopš Kristiānijas «dzimšanas», tās iedzīvotāji vienmēr sacēlušies pret valdošo iekārtu, tādēļ pirms daudziem gadiem Brīvā pilsēta sāka eksperimentu ar jaunu, demokrātisku tautas valdīšanu. Izveidojot savu sistēmu, kuras pamatā ir individuāla vara un brīvība, kristiānieši dzīvi ciematā kontrolē paši. Valdīšana pamatojas uz pāris noteikumiem. Ja tos neievēro, pārkāpējs tiek izraidīts no ciemata.
Brīvās pilsētas teritorijā ir aizliegts lietot narkotikas, kas spēcīgākas par marihuānu. Tautā dēvēto «zāli» ikviens brīvi var iegādāties slavenajā Pušera ielā (Pusherstreet), kas veido ciemata centru. Marihuāna Kristiānijā nav legāla, taču, pēc Klausa domām, tas būtu vienīgais ceļš, kā kontrolēt šo biznesu: «Pušera ielā apgrozās liela nauda, un tas sāk kļūt bīstami.» Policija gan rīkojusi neskaitāmus reidus, lai apstādinātu marihuānas tirdzniecību, taču vienmēr tie izrādījušies neveiksmīgi. «Pārāk liela teritorija un daudz cilvēku jāpārbauda. Tas prasa laiku, ko izplatītāji un dīleri izmanto, lai pazustu, turklāt, ja arī policija konfiscē preci un aiztur tirgoni, nākamajā dienā tirgus vieta nestāvēs tukša – atradīsies cits, kas gribēs nopelnīt,» spriež Klauss. Tā kā vietējo iedzīvotāju brīvību tas netraucē, viņi nemēģina pret to cīnīties.
Kāds cits noteikums neļauj Kristiānijā nēsāt jakas ar uzšuvēm (uzšuves uz jaku muguras, parasti tādas ir rokeriem, angliski – weapons), jo pirms vairākiem gadiem ciematā lielas nekārtības izraisīja divu vietējo rokeru grupu nesaskaņas, kurās cieta daudzi kristiānieši. Kopš tā laika motociklisti bija spiesti meklēt jaunas apmešanās vietas, un uzšuves, atgādinot par notikušo, tika aizliegtas.
Kristiānijas iedzīvotāji vienmēr strikti nostājušies pret vardarbību, tādēļ ciematā stingri aizliegts nēsāt ieročus.
Atnāca, ieraudzīja, sāka dzīvot
Visa Kristiānijas teritorija, kā stāstīja Klauss, ir administratīvi iedalīta piecpadsmit nelielos rajoniņos, kas nav lielāki par kvadrātkilometru, turklāt katram ir savs karogs un nosaukums. Pārtulkoti tie izklausās nedaudz amizanti – Piena ceļš, Prērija, Zilā karamele, Miera arka un citi. Minimālajai kārtībai rajoniņos seko pārvaldnieki jeb aktīvisti, par izmaiņām viņi ziņo īpašā sanāksmē, kur tiek spriests par visu, kas skar vietējo sabiedrību, sākot no ēku atjaunošanas, remontdarbiem un beidzot ar komunālajiem maksājumiem. Jāpiebilst gan, ka atšķirībā no pārējās Dānijas teritorijas Kristiānijā neviens nemaksā par dzīvojamo platību. Teritorija gan pieder valstij, taču tā iesākumā nebija paredzēta un arī piemērota civilo apdzīvošanai. Ideja bija tāda: ja vecā militārā zona nevienam vairs nav vajadzīga, neviens to neizmanto, kādēļ gan tajā nevarētu apmesties cilvēki, kas grib dzīvot citādi? Tas, kā Kristiānija izskatās un kādas funkcijas tā pilda tagad, ir vietējo iedzīvotāju nopelns. Bez jebkāda valdības finansiāla atbalsta kristiānieši ciematu izveidojuši paši saviem spēkiem, taču, kā nosaka viens no ciemata likumiem, viņiem nepieder tiesības šajā teritorijā kaut ko pārdot, jo, pirmkārt, ceļot ēkas, nevienam nav bijusi atļauja to darīt un, otrkārt, vietējie iedzīvotāji nav zemes īpašnieki.
Būt vai nebūt
No valsts ekonomiskā viedokļa raugoties, Kristiānija vairāk ir nevēlama. Kā sprieda Klauss, grunts zeme ciemata teritorijā ir dārga: vieta atrodas netālu no centra, tuvu ūdenim. «Ja šeit saceltu jaunas dzīvojamās mājas, valsts kasē, iespējams, ieplūstu pāris simtu miljonu kronu gadā,» sprieda kristiānietis. Jau tagad kādā parlamenta kabinetā atrodas jauns projekts, kas paredz, rupji sakot, atņemt mājas aptuveni tūkstoš kristiāniešiem, nojaukt gan militārās barakas, kur, starp citu, daudzi cilvēki joprojām dzīvo bez sanitārā mezgla un jūtas laimīgi, gan fenomenālās mājiņas, ko vietējie iedzīvotāji uzbūvējuši pēc savas fantāzijas. Arī restaurētos namiņus, kurus par vērtīgiem atzinis Dānijas Nacionālais muzejs. «Pašreiz Kristiānijai ir smags periods,» skumji teica Klauss, «mums vairāk nekā jebkad jābūt vienotiem, lai kopīgiem spēkiem nosargātu savu ciematu, jo vairumam šejieniešu tā ir visa viņu dzīve: iekārtotā teritorija – vienalga, vai tā māja vai dzīvoklītis barakās – tas ir pašu darbs, draugi, apkārtējie cilvēki. Kristiānija iedzīvotāju dzīvei piešķir īpašu formu, un, ja tā būs jāzaudē, kas notiks?»
Par Kristiāniju ir daudz ko stāstīt. Tās vēsture ir ļoti kolorīta. Vietējie iedzīvotāji – citādi domājošie, citādi dzīvojošie. Un es, no malas raugoties, varu viņus apbrīnot. Par ko? Par uzdrīkstēšanos.
***
Kristiānijas himna
Imagine there`s no countries Iedomājies, šeit nav valstu,
It isn`t hard to do Nav grūti iztikt,
Nothing to kill or die for Nekas ko nogalināt vai kā dēļ mirt,
And no religion too Un nav arī reliģijas.
Imagine all the people Iedomājies, visi cilvēki
Living life in peace Dzīvo mierā.
You may say I`m a dreamer Tu teiksi, esmu sapņotājs,
But I`m not the only one Bet es neesmu viens,
I hope some day you`ll join us Es ceru, kādu dienu tu pievienosies mums,
And the world will be as one Un pasaule būs vienota.
(Džons Lenons)
