Rīt ir diena, kas katram no mums – gan bērniem, gan arī pieaugušajiem – saistās ar savu mīļo, vienīgo un visvislabāko cilvēku pasaulē – māti.
Rīt ir diena, kas katram no mums – gan bērniem, gan arī pieaugušajiem – saistās ar savu mīļo, vienīgo un visvislabāko cilvēku pasaulē – māti. Aizmirsušies strīdi, darbiņi, kas jāpadara slinkumam par spīti, tik ļoti negribētā diendusa, varbūt pat «daktera» žagara vizīte.
Tik daudzās sirdīs mīt nostalģija pēc glāstiem, kādus var sniegt tikai vienīgā un tuvākā būtne, pēc mīļiem vārdiem, kurus var teikt tikai māte, pasargājot savu bērnu no šīs pasaules likstām. Un šķiet, vai vispār var būt citādi…
Un tomēr. Jelgavā kādā privātmājā dzīvo visai neierastas ģimenes. Ēka ir skaista un cilvēku attiecības tajā – īpašas. Katrā ģimenē ir pa sešiem bērniem, vairākas mammas un, lai cik tas jocīgi liktos, neviena tēta. Tas ir neliels privātais bērnunams, kur likteņa sitienus saņēmušiem bērniem pieaugušie dod iespēju izjust piederības saiknes, mājas siltumu un varbūt cerību bikli un vēlreiz teikt vārdu «mamma».
«Sākumā, veidojot bērnunamu, gribējām bērniem, kas dažādu iemeslu dēļ palikuši bez vecāku gādības, aizvietot ģimeni un audzināt līdz pat brīdim, kad viņi nolems sākt patstāvīgu dzīvi. Kad kāda ģimene lūdza atļauju adoptēt pirmo bērnu, pēc pārējo mājas iemītnieku reakcijas sapratām – nekas nevar aizvietot īstu ģimeni. Viņi visi grib savu,» stāsta nama «Bērnu cerība» direktore Ludmila Borišova, bet tā iemītniekiem – vienkārši krustmāte, kas laipni piekrita pastāstīt par savu lielo saimi.
Darīt labu nav viegli
Doma par bērnunama izveidi radās cilvēkiem, kas par savas dzīves mērķi izvēlējušies sludināt kristietības ideju. Kādai sabiedrības daļai tas šķiet pieņemami, bet kādai – varbūt ne. Taču nevar noliegt to, ko redzi paša acīm – bērni, kas čalo un darbojas, pārnākuši no skolas, un gādīgi cilvēki ap viņiem.
«Dīvaini, bet mūsu sabiedrībā pieņemts labiem darbiem noteikti meklēt kādu zemūdens akmeni. Mūs apbēdināja kādā laikrakstā publicētais raksts, kur «Bērnu cerība» tika saistīta ar sektantisma izpausmēm. Mums, bērnunama darbiniekiem, to bija sāpīgi lasīt,» ne bez rūgtuma teic Ludmilas kundze, divu nu jau pieaugušo bērnu māte, kristiete pēc savas būtības, bet pēc izglītības tehniskā inženiere. «Dzīve mani ilgi gatavoja šim solim – dzīvi veltīt bāreņiem. Kad Latvijā sākās atmoda, strādādama RAF, ar direktora atbalstu nodibināju sociālo biroju un interešu klubu, kura darbības mērķis bija palīdzēt bērniem un arī pieaugušajiem risināt brīvā laika problēmas,» atceras Ludmilas kundze.
Bērnu cerība aug
1997. gadā kristieši no ASV piedāvāja Ludmilai, kas tolaik jau bija apguvusi ekonomikas un grāmatvedības pamatus, kļūt par iecerētā bērnunama direktori.
«Kad bijām saņēmuši visas nepieciešamās atļaujas privātās iestādes izveidei, sākām meklēt bērnus – visos pagastos vaicājām pēc tiem, kuriem nepieciešama palīdzība. Sākumā bijām nodomājuši paspārni dot bērniem līdz astoņu gadu vecumam, taču dzīve visu iegrozīja citādi. Gada laikā pakāpeniski par mūsējiem kļuva 18 bērnu no visas Latvijas – 2,5 mēnešus līdz 18 gadu veci, kuriem liktenis liedzis izjust vecāku mīlestību, gādību un glāstus. Liela daļa no viņiem tobrīd juridiski bija saistīti ar saviem bioloģiskajiem vecākiem. Tikai un vienīgi juridiski,» tā Ludmila.
Privātā bērnunama iespējas uzņemt noteiktu bērnu skaitu nosaka tā telpas un finansējums. Pašlaik «Cerība» aizņem vienu privātmāju, taču drīzumā viena ģimene varētu pārcelties uz citu. Finansējums nāk no ziedotājiem un labvēļiem, piemēram, nesen kompānija «Microsoft» bērnunamam dāvāja četras datorprogrammas, Islandes vēstniecība – virtuves mēbeles jaunajai mājai. Pati direktore atzīst, ka «Cerībai» darboties palīdz labi un atsaucīgi cilvēki neatkarīgi no viņu tautības vai reliģiskās piederības.
Dzīves ritms «Bērnu cerībā»
Lielās saimes dzīvei ir savs ritms un kārtība. Bērni nosacīti sadalīti trīs ģimenēs, galvenokārt pēc radniecības – māsas un brāļi – vienā. Katrai ģimenei ir divas mammas, visiem kopā – sešas. Visas viņas pašlaik studē augstskolās. Ir arī viena pavāre. Visu laiku ar bērniem nodarbojas arī brīvprātīgās meitenes no dažādām valstīm, sniedzot praktisku un noderīgu palīdzību valodu apguvē un mācībās.
Mājā, kurā viesojāmies, ir skaista viesistaba, plaša virtuve ar lielu ēdamgaldu, četras guļamistabas, rotaļu istaba ar daudzām rotaļlietām, kas, kārtīgi plauktos saliktas, gaida savu kārtu.
Šo bērnu dzīve ne ar ko neatšķiras no citiem. Viņi mācās, apmeklē bērnudārzu, mūzikas skolu, dara blēņas, pilda dažādus mājas darbus. Mammas dodas uz vecāku sapulcēm, rīko dzimšanas dienas ballītes un ved bērnus ekskursijās. Mācības sokas dažādi – kā jau katrā ģimenē.
Bērni kā saulītes
«Cerības» bērnus Ludmilas kundze un pārējās mammas raksturo kā savstarpēji draudzīgus, izpalīdzīgus un gādīgus: «Viņi ir kā saulītes, ar atbildības izjūtu pieskata mazākos ne tikai mājās, bet arī skolā. Nav noslēpums, ka vairākiem ir problēmas ar veselību. Tas gadās bieži ar bērniem, kas nākuši no smagiem sociālajiem apstākļiem. Protams, tas ietekmē arī sekmes. Viņi ir izbaudījuši dzīves smagumu, ko mēs varbūt nepiedzīvojam visas dzīves garumā. Cenšamies ar visām problēmām tikt galā.» Protams, gadoties arī domstarpības, jo bērni kā jau bērni – mēdz arī aušoties. Tad kopā ar mammām viss tiek izrunāts. Krustmāte atzīst, kopš savu dzīvi veltījusi bērniem, viņa kļuvusi citāda: «Šajos gados esmu ļoti mainījusies. Esmu kļuvusi daudz pacietīgāka. Katru cilvēku esmu iemācījusies pieņemt ar visu pozitīvo, kas viņā ir, un arī ar trūkumiem, nemēģinot viņu mainīt. Labās īpašības esmu iemācījusies izmantot, bet vājības – neievērot. Tāda esmu arī pret darbiniekiem. Mums ir ļoti labs un draudzīgs kolektīvs, kas savu darbu dara ar visu sirdi un dvēseli.
Māmiņu diena un citi svētki
«Bērnu cerībā» virtuvē pie sienas piekārts kalendārs, ko veidojušas brīvprātīgās meitenes. Tajā dzimšanas dienu datumos ir ielīmētas visu bērnu, mammu un citu darbinieku fotogrāfijas. Bērniem patīk svētki, un tie tiek svinēti kā katrā ģimenē. Arī Mātes diena, kad «Cerības» mammas dodas uz svētku koncertiem skolās un dārziņos, saņem bērnu apsveikumus un mīlestības apliecinājumus, kas ir «Cerības» balsts.
Kopumā bērnunama darbības četros gados «Cerību» par mājām saucis 21 bērns.
