Kad 1945. gada rudenī sāku mācīties Jelgavas Pedagoģiskajā skolā, pilsēta vēl gulēja drupās.
Kad 1945. gada rudenī sāku mācīties Jelgavas Pedagoģiskajā skolā, pilsēta vēl gulēja drupās. Tomēr šur tur no kara postījumiem pasaudzētās nomalēs, kultūras dzīve kļuva manāma. Par kultūras namu nu kalpoja Latvijas pirmskara Kurlmēmo skolas ēka Filozofu ielā, kur tagad atrodas 2. internātskola. No rīta līdz pēcpusdienai tur mācījās 2. vidusskolas skolēni, bet vakaros otrajā stāvā uz šaurās skatuvītes saspiedās Jelgavas drāmas teātra viesizrādes vai arī zāli pārpildīja deju mīļotāju publika. Mājvietu tur atrada arī blondā saksofonista Krištopaiša vadītais deju orķestris, kas prata plūkt laurus ne vienā vien republikāniskā skatē. Kādu laiku dāmu mīlulis Krištopaitis vēl bija manāms Mašīnbūves rūpnīcas orķestrī, pēc tam viņš atgriezās savā tēvzemē Lietuvā.
Ļoti kvalitatīvi mūziķi spēlēja restorānos. Kamēr vēl viesnīca Driksas krastā nebija atjaunota (vēlāk tās apakšstāvā, tagadējās Valsts ieņēmumu dienesta telpās, atradās restorāns «Lielupe»), pilsētā populārākais krodziņš iekārtojās uz Pils salas agrākajās piena restorāna, bet tagad LLU Studentu kluba telpās. Pazīstamākie un visilgāk muzicējušie mākslinieki bija allaž elegantais bundzinieks Nikolajs Šmēdiņš un saksofonists Jānis Vīksna. Viņiem pievienojās akordeonists Perelmans, ko tautā sauca par Piļķi. Vēl viens populārs krodziņš atradās pie kādreizējā Vašingtona laukuma (tagad Vecpilsētas un Dobeles ielas stūrī). Atceros, ka Pedagoģiskās skolas zīmēšanas skolotājs Augusts Pols mūs, vairākus labākos zīmētājus, aicināja palīdzēt šajā vecajā vienstāva ēkā pēc remonta iekārtot interjeru. Par trīs četrās pēcpusdienās padarīto naudu gan nesaņēmām, toties paēdām kārtīgas vakariņas. Tā kā puse no mums, interjera iekārtotājiem, dziedāja pedagoģiskās skolas dubultkvartetā, palūdzām atļauju restorāna publikai uzdziedāt. Uzstāšanās izdevās, par ko bija pārsteigums un prieks. Atceros, ka šajā restorānā muzicēja pavecāks pāris – vijolnieks un pianiste –, kā arī saksofonists Ceriņš.
Interesanta un ļoti radoša personība Jelgavas vieglās mūzikas dzīvē bija Roberts Vītiņš. Viņa vārds uzmanību izpelnījās jau vācu okupācijas laikā, kad avīzēs parādījās sludinājumi ar Vītiņa vadītās kapelas piedāvājumiem. Roberts spēlēja saksofonu, trombonu, vijoli, ģitāru, kontrabasu. Pats sacerēja mūziku un, šķiet, pirmais Jelgavā uzstājās ar elektriskajiem instrumentiem. Viens no interesantākajiem mūziķiem Vītiņa vadītajās kapelās bija bundzinieks Pēteris Meikšāns. Savdabīga humora pārpilns, brīvdomātājs, kuram ne vienreiz vien iznāca konflikts ar padomju varas postulātiem. Pēteris labprāt mācīja jaunos bundziniekus.
Jelgavā muzicēja arī citas mazās kapelas. Tāda bija brāļiem Sauļiem, tautā sauktiem par Saulīšiem. Franča Beraģa jeb Frančeļa grupa, kā arī trompetista un saksofonista Jāņa Niklāviča vadītais trio. Tās visas labprāt izbrauca uz lauku ballītēm. Atceros, reiz pārpratuma dēļ Garozes skolā uz deju vakaru ieradās divas kapelas – Niklāviča un Saulīšu. Mājās nevienu neraidīja. Pārmaiņus spēlēja abi kolektīvi – viens uz skatuves, otrs stūrī pie krāsns. Sacentās! Vēl ilgi pēc tam runāja, kas par varenu balli Garozē bijusi!
Piecdesmito gadu sākumā par stabilu, taču visai atturīgu deju sarīkojumu vietu (parastie ballīšu čaļi turp negāja) nostiprinājās virsnieku klubs tolaik Jaunatnes, tagad Pukveža Brieža ielā. Nu apmēram tajā vietā atrodas Nekustamā īpašuma pārvalde. Lielā zāle bija šīs vecās koka ēkas otrajā stāvā. Drīz vien grīdas pārsegums tur tika atzīts par pārāk nenoturīgu un klubu ballēm slēdza. Taču, kamēr bija iespējams, tie, kas gribēja solīdi padejot, uz turieni labprāt gāja.
Piecdesmito gadu vidus iezīmējās ar jaunu pavērsienu estrādes mūzikā Jelgavā. Vienlaikus nodibinājās divi lieli kolektīvi – Ulriha Lakstiņa un Rūdolfa Šteina vadītais pilsētas kultūras nama ansamblis un ATK –19 estrādes ansamblis, ko vadīja Alfons Kārkliņš un Roberts Vītiņš. Tas bija spraigas sacensības, sirsnīgas publikas atsaucības un koncertceļojumu laiks, par kuru man kā kultūras nama ansambļa programmas vadītājam jeb konferansjē vajadzētu uzrakstīt atsevišķi.
