Lasu kādas latvietes vēstuli, ko internets atnesis no ASV: «Tas nu ir noticis, noticis!…».
Lasu kādas latvietes vēstuli, ko internets atnesis no ASV: «Tas nu ir noticis, noticis!… Joprojām šķiet, ka sev jāiekniebj, lai noticētu, ka balsojums ASV Senātā par mūsu Latvijas uzņemšanu NATO bija vienbalsīgs. Tagad tikai jādomā, ka ar pārējām NATO dalībvalstīm veiksies tikpat gludi. Žēl vienīgi, ka maz no tā visa rādīja Amerikas mediji. Jāpārtiek no rakstītajām ziņām un aculiecinieku atstāstījuma. Sandra (Kalniete – red.) bija vienīgā, kurai bija lūgts runāt oficiālajās vakariņās par godu Senāta balsojumam. Runa esot bijusi laba, ministre pieminējusi arī, ka pati piedzīvojusi brīvības augsto cenu, jo dzimusi gulagā… Liela, liela diena!!!
Ko Latvijā cilvēki par to domā, ko jūt? Vai vispār ir kādas emocijas – prieks, lepnums? Es tikai īsti nezinu, kas notiks tālāk. Visus šos gadus mūsu «dullā Daukas» pasaule ir beigusies ar NATO un ES apvāršņiem. Vēl jau gan sapņi līdz galam jāīsteno…»
Varētu jau sacīt: viņi tur, Amerikā, dzīvo citā pasaulē, ar citiem ideāliem, citām domām, uzskatiem. Būtu viņiem mūsu problēmas…
Tomēr arī «viņi tur» ir mūsu cilvēki, ar mums piemītošām ilgām un vēlmēm. Tiesa, «viņi» nav līdz kaklam ikdienas rūpēs un mēslos, kādos jādzīvo mums. Varbūt tieši tāpēc «viņi», kas devušies aiz apvāršņa pasauli skatīt, to arī spēj saredzēt citādu, nekā tā šķiet mums, kuriem apvārsni aizsedz jau pieminētie mēsli, korupcija, politiskās intrigas un pāri visam – nabadzība.
Tie no Latvijas iedzīvotāju vidus, kuri «par varītēm» nopūlas, lai mūsu valsts tiktu uzņemta ES un NATO, arī zināmā mērā ir «dulli», turklāt divkārt, jo viņi ne tikai paši tiecas uz skaidri redzamo, taču nezināmo apvāršņa līniju, bet mēģina sev līdzi aizraut pārējo sabiedrību, kurā ir gan neticīgie, gan spekulanti, gan vientieši un neprāši. Kas viņi ir – mūsdienu Daukas? Liela daļa tie paši cilvēki, kas iekustināja un vadīja atmodu. Kamēr daļa sabiedrības vairāk nekā desmit gadu vai nu rausa mantu, vai arī piedzīvoja vienu vilšanos pēc otras, kāpa pa politikas un karjeras trepēm vai vēlās bezpajumtnieku bezdibenī, šie cilvēki visu laiku turpināja «airēt».
Nu esam pavisam tuvu klāt pie šķietamās apvāršņa līnijas, klāt pie bojām ar uzrakstiem «NATO» un «ES». Un nevajadzētu brīnīties, ka tālāk priekšā – atkal jauns apvārsnis. Taču tiekot tur, kur nu esam, tālāk virzīties būs ātrāk un vieglāk, jo nebūsim vieni, bet kopā ar vairāk pieredzējušiem «kuģotājiem». Protams, arī viņi nevar būt simtprocentīgi pasargāti no krīžu vētrām un globālu konfliktu zemūdens klintīm, no strupceļu sēkļiem un neapmierinātības bangām. Un tomēr atrasties uz liela kuģa ir drošāk nekā vientuļā laivelē.
Gandrīz neticami, ka šeit pat itin kā aģitēju par ES un NATO, lai gan vēl ne tik sen ar visu savu būtību šīm aliansēm iekšēji pretojos. Taču reiz man kāds rūdīts eiroskeptiķis pajautāja tieši, vai esmu par vai pret iestāšanos tajā. Un tieši tobrīd sapratu, ka esmu «par». Ne jau tāpēc, ka naivi ticētu, ka Latvijai tiks trekns kumoss no ES zelta pīrāga vai ka NATO kā cāļu māte mūs paņems zem spārna un pasargās no vanagiem. «Par» esmu tāpēc, ka, nokļuvuši sakārtotā vidē, ātrāk spēsim sakopties paši. Neesam taču tik lielā mērā lopiski, lai teātrī spļautu uz grīdas vai pie kopēja galda grābtu ar rokām lielākos gabalus, kā dažkārt darām ikdienā. Varbūt naivi, tomēr ticu, ka tādā (lai iespējams, pārspīlēti birokratizētā) sakoptā ekonomiskajā un politiskajā vidē, kāda ir ES, arī mūsu politiķi pamazām radinātos savu darbu darīt tīrām rokām, ka ekonomikas izlaupītāji iemācīsies labākas manieres, ka arī nabadzībā nospiestā tauta varēs pamazām atsliet muguras un paraudzīties tālāk.
Tad, kad sevī to biju apjautis, man nudien vairs nešķiet, ka būt ES piekritējam ir tikai «stilīgi» vai ka iestāšanās NATO Latvijai nozīmē tikai un vienīgi kaut kādu «vairogu». Nē, jo, būdami abās aliansēs «iekšā», ceru, pavisam drīz iemācīsimies redzēt tālāk par savu degungalu, pāri negodīgumam un nabadzībai. Šo cerību un pārliecību vairo apziņa, ka pretējā gadījumā – ja sabiedrības vairums tomēr pārspīlētu nacionālo ideālu vai līdzīgu iemeslu dēļ izšķirsies palikt līdzšinējā Sūnu ciemā – mūsu lepnā, tomēr trauslā laiviņa (kuru turklāt nemitīgi šūpo atšķirīgi politiskie spēki un naudas lāžu pārbīdīšana) ar nacionālistiski skaisto sarkanbaltsarkano zēģeli aizies pa burbuli vai arī to sadragās lielie laineri.
Tādēļ šķiet nenopietni skaitīt, piemēram, ka tautas nobalsošanā par Latvijas dalību ES jāpiedalās vismaz 497 543 (vai varbūt 497 544) vēlētājiem. Svarīgāka šķiet svaiga gaisa sajūta, iespēja pakāpties un palūkoties tālāk.
Lūk, kādas pārdomas izraisīja Amerikā dzīvojošās latvietes vēstule. Vai tās ir emocijas, par kurām viņa jautāja? Vai līdzīgi domā daudzi? Un galvenais: ja domā līdzīgi, vai ir gatavi ņemt arī airus, lai irtos uz priekšu?
