1945. gada 8. maijā Vācijā Reimsā lieladmirāļa Dēnica personā Vācija parakstīja kapitulācijas aktu sabiedroto karaspēkam.
1945. gada 8. maijā Vācijā Reimsā lieladmirāļa Dēnica personā Vācija parakstīja kapitulācijas aktu sabiedroto karaspēkam. Taču tur nebija klāt Padomju Savienības pārstāvju. Tā pēc Staļina pieprasījuma nākamajā dienā Karlshorstas karaskolas ēkā tika organizēts otrreizējs, jau zināmā mērā teatrāls kapitulācijas parakstīšanas akts. Rietumeiropas valstis un Krievija svinēja uzvaru. Bija beidzies asiņainākais karš cilvēces vēsturē. Citādi tas bija Baltijā. Šeit viena okupācija nomainīja otru. Nacisma idiotismu nomainīja pseidokomunisma melu ideoloģija. SD un gestapo zvērības – GPU, NKVD, VDK inkvizīcijas un genocīds. Šis karš īstenībā bija divu lielceļa laupītāju saķeršanās ar pretenzijām uz pasaules kundzību. Vienkārši Staļina plānoto uzbrukumu Vācijai («ienaidnieka sišanu svešā teritorijā») Hitlers apsteidza ar preventīvu triecienu 1941. gada 22. jūnijā.
Tā laika skarbā un bezkaislīgā kara statistika rāda, ka uzbrūkošās un aizstāvošās puses zaudējumi attiecas kā 3:1. Taču šajā karā tas bija diametrāli pretēji. Sarkanās armijas lielo zaudējumu iemesli? Pirmkārt, Staļins trīsdesmito gadu «tīrīšanās» iznīcināja savus virsniekus. Otrkārt, padomju karavīriem raksturīgais slinkums neļāva izveidot pienācīgus nocietinājumus.
Vēl jāteic, ka Hitlers Staļinam «izlīdzēja» ar zvērīgo, necilvēcīgo izturēšanos pret gūstekņiem. Grūti iedomāties, kā būtu beigušās cīņas Austrumu frontē, ja vācieši būtu tur izturējušies citādi. 1941. gadā padomju karavīri padevās gūstā, taču veselām divīzijām un korpusiem… Staļina uzturētais mīts par uzbrukuma pārsteiguma momentu ir blefs. Vācu karaspēka koncentrāciju Polijā, Rumānijā, Somijas ziemeļos varēja vērot ar neapbruņotu aci. Lai mazliet ilustrētu padomju kara vadīšanas paņēmienus, jāatceras izslavētais krievu maršals, kuram piekāra četras Padomju Savienības varoņa Zelta zvaigznes, Georgiju Žukovu. Es tāpat kā daudzi citi savulaik jutu dziļu cieņu un pietāti pret viņa karavadoņa ģēnija un tēva –komandiera oreolu. Taču vēlāk, iepazīstot vēstures faktus, mana cieņa un apbrīna izgaisa galīgi. Izrādās, ka 1945. gada aprīļa beigās Žukovs bija apsolījis savam satrapam Josifam kā dāvanu uz 1. maiju Berlīni. Tādēļ, šturmējot Zēlovas augstienes (atslēgas pozīcijas ceļā uz Vācijas galvaspilsētu), Žukovs bija triecis uzbrukumā divas divīzijas pa neatmīnētiem laukiem… Ko nepaspēja vācu ģenerālpulkveža Heinrici ložmetēji un artilērija, pabeidza mīnas. Te tev nu bija tēvs – komandieris! Tāds pats kā vairākums krievu ģenerāļu karjeristu, kuru kredo bija, ka «roģinai» cilvēku pietiks.
Latviešiem 8. un 9. maijs izvērtās par skumju piemiņas dienu karā, pieminot bojāgājušos un zaudēto valsts neatkarību. Lai svēta un gaiša piemiņa Kurzemes cietokšņa kritušajiem aizstāvjiem un veselība tiem karavīriem, kuri vēl ir mūsu vidū!
Imants Liekniņš, Otrā pasaules kara dalībnieks
