Līdz 15. maijam «Kino 19» – «Sarkanais pūķis» un «Karstā čiksa».
Līdz 15. maijam «Kino 19» – «Sarkanais pūķis» (pulksten 15.30 un 20) un «Karstā čiksa» (pulksten 13.30 un 18).
Par maniaka upuriem kritušas jau divas ģimenes. FIB aģents Džeks Kroufords izmeklēšanā aicina talkā atvaļināto kolēģi Vilu Greiemu, kas piedāvājumam piekrīt nelabprāt un ne tikai tāpēc, ka nevēlas pamest silto ģimenes ligzdiņu. Sadarbībā jāiesaista bijušais tiesu psihologs Hanibals Lekters, ar kuru Greiemam saistās īpaši nepatīkami dienesta dzīves mirkļi. Savā tagadējā «mītnes vietā» – garā vājo patversmē Baltimorā – Lekters nokļuvis pēc tam, kad nav spējis pretoties toreizējā darbabiedra Vila gastronomiskajam kārdinājumam – mēģinājis viņu apēst.
«Sarkanais pūķis» ir skatītāju (un, kā atceramies no hronoloģiski vēlāko piedzīvojumu – «Jēru klusēšanas» – triumfa laikiem, arī amerikāņu Kinoakadēmijas) iecienītā maniaka kanibāla ceturtā kinodzīves epizode, tai skaitā trešā ar Entonija Hopkinsa piedalīšanos.
Ar «Jēru klusēšanu» rakstnieka Tomasa Harisa varoņa agrāko gaitu ekranizējumu vieno sižetiska līdzība, atšķirība ir lielāka pievēršanās jaunā maniaka psiholoģiskam portretējumam. Ralfs Fainss atveido garīgi traumētu videotehniķi, kura slepkavnieciskās gaitas, pēc paša domām, vada kāda (angļu 18. – 19. gadsimta romantisma dzejnieka un gleznotāja) Viljama Bleika glezna. Scenārijs un tēlojums nav brīvs no sērijveida slepkavas stāsta «obligātajiem» sērijveida «atribūtiem». Taču tas Fainsam (un Edvardam Nortonam Greiema lomā) netraucē parādīt savas stiprās puses, un filmas galvenā pievilcība nenoliedzami ir tieši spēcīgā aktieru ansambļa noturīgajā kopiespaidā. Pats Hopkinss, ar Lektera lomu tik cieši saaudzis, ka kanibālu nevainojami nospēlētu pat miegā, godam izvairās no rutinētības un šabloniskuma. Un ko gan citu, ja ne to, lai sauc par talantu?
Komēdiju vēsture pilna mēģinājumu par joku avotu izmantot kļūdainu identitāti: no apziņas traucējumiem līdz fantastikas iedvesmotiem mēģinājumiem garīgo labilitāti papildināt ar ķermenisko, skatītājiem par prieku, mainot arī varoņu fizisko veidolu. «Karstā čiksa» piedāvā šāda domugājiena standartvariantu (pret savu gribu un negaidīti ķermeņiem apmainās glītā koledžas karsējkomandas aktīviste Džesika un trīsdesmitgadīgais «krimināli orientētais» šaubīga paskata vīrišķis Klaivs). Kā tāds tas sižeta risinājuma un aktieru izvēles ziņā ne par matu neizceļas uz komiķa Roba Šneidera līdzšinējo izklaides piedāvājumu fona.
***
Esēnija Zariņa:
«Sarkanais pūķis». Vēl viena filma par Hanibalu Lekteru. Šoreiz gan centrālais tēls un visa ļaunuma iemiesotājs ir Ralfa Fainsa tēlotais fotolaboratorijas darbinieks ar bērnībā sakropļoto dvēseli. Šausmas uzdzenošs un stilistiski tīrs kino. Superklases aktieru ansamblis.
«Karstā čiksa». Viduvēja komēdija, kas vismaz šoreiz nav īsta katastrofa. Doma par mistisko pārmiesošanos nav slikta. Pārējais…
Agnese Āboltiņa:
«Sarkanais pūķis». Sižets līdzīgs kā «Jēru klusēšanā». Hopkinsa tēlojumam raksturīgā vienkāršība un vienlaikus mīklainība – izcila. Negarlaiko nekas: arī noslēgumā nekā līdzīga izjūtām, kādas parasti mēdz rosināt paredzamas beigas.
«Karstā čiksa». Nopietniem cilvēkiem tās seansu sākuma laikā iesaku kinoteātrim iet apkārt ar līkumu. Atbildes tikai uz dažiem sākumā uzdotajiem jautājumiem plus «tualetes humors».
Aiva Roga:
«Sarkanais pūķis». Patiešām laba filma – aizraujoša, pastāvīgu baiļu sajūtu rosinoša. Entonijs Hopkinss savā lomā, kā vienmēr, ir nepārspējams – kanibāls uz goda!
«Karstā čiksa». Par spīti dažbrīd dumjajiem un tik pierastajiem jociņiem, man, kā par brīnumu, šķita uzjautrinoša, kaut nav nekāds šedevrs, un, manuprāt, tai vajadzētu atrasties videonomā, nevis uz lielajiem ekrāniem.
