Pēc Repšes valdības apstiprināšanas optimistiskākie prāti tās dzīvotspēju novērtēja skeptiski (pesimisti vispār nevērtēja), labākajā gadījumā tai atvēlot deviņus mēnešus.
Pēc Repšes valdības apstiprināšanas optimistiskākie prāti tās dzīvotspēju novērtēja skeptiski (pesimisti vispār nevērtēja), labākajā gadījumā tai atvēlot deviņus mēnešus. Seši nu jau pagājuši, un politologi par valdības krišanu sākuši runāt arvien piesardzīgāk. Jāpiekrīt, kaut arī valdības sastāvs ir visai «cimperlīgs», Repšem izdevies atrast kopsaucējus starp partneriem, atvēlot katram rīcības brīvību savā nozarē. Pirmajai partijai atvēlēta gandrīz neierobežota pašdarbība ekonomikā, Zaļo un zemnieku savienība kūrē Latvijas lauksaimniecību un dižojas ar Saeimas priekšsēža amatu, bet «tēvzemieši» sēž klusu un priecājas par saviem diviem ministru portfeļiem, kas patiešām ir necerēti daudz, ņemot vērā, ka viņus Saeimā pārstāv tikai septiņi deputāti. Acīmredzot tieši šīs rīcības brīvības dēļ visi koalīcijas partneri jūtas apmierināti ar pašreizējo situāciju un ar revolucionārām aktivitātēm neaizraujas, kas ļauj būtiski paaugstināt Repšes valdības dzīvotspējas likmes.
Šis pusgads patiešām bijis notikumiem bagāts, galvenokārt pateicoties Repšes harizmātismam un uzspēlētajai godprātībai, kuru viņš demonstrējis dažādos veidos. Būtiskākās izmaiņas valsts pārvaldes aparātā, kopš tā virsvadību uzņēmies Repše, notikušas personālijās, jo pēc tradicionālās Latvijas politiskās vadības modeļa valsti iespējams sakārtot tikai tad, ja amati tiek piespēlēti «savējiem». Diemžēl profesionāļi Latvijas politiskās konjunktūras apstākļos nav cieņā. Tieši tādēļ amati bija jāpamet Valsts ieņēmuma dienesta (VID) augstākā līmeņa vadītājiem, dažiem iekšlietu sistēmas darbiniekiem, Valsts civildienesta pārvaldes priekšniekam un citām amatpersonām, kuras neiederējās Repšes skicētajā «godīgajā» valsts pārvaldes modelī.
Otrs zīmīgākais aspekts, ar ko raksturīgi «Jaunie laiki» Latvijā, ir varas centralizācija, taču arī tā nav konsekventa, jo neattiecas uz valdības koalīcijas partneriem, kuriem dota samērā liela rīcības brīvība. Tomēr citādi pavisam droši varam apgalvot, ka Repše praksē īsteno Šķēlem pārmesto «stingrās rokas» politiku, koncentrējot varas grožus savās rokās, sākot ar «paklausīgu» cilvēku apstiprināšanu dažādos valsta pārvaldes amatos un beidzot ar tādu drošības iestāžu kontroli kā Satversmes aizsardzības birojs un Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojs. Turklāt Repšes iniciētā valdības vadītāja pilnvaru palielināšana liecina par viņa nespēju efektīvi izmantot varas instrumentus un neuzticību valsts pārvaldē nodarbinātajiem profesionāļiem.
Varas centralizācija ir cena, ko maksājam par Repšem doto iespēju sakārtot valsti. Tādēļ jārēķinās, ka turpmāk Saeimai (lēmējvarai) būs arvien mazāka loma lēmumu pieņemšanā un tā tikai formāli apstiprinās valdības piedāvāto politiku. Jāņem vērā arī tas, ka šo politiku, visticamāk, neveidos pats Repše, bet gan viņa palīgu armija, jo valdības vadītājam jau tā ir pietiekami daudz pienākumu, nemaz nerunājot par papildu iniciatīvām.
Kā prioritāti Repšes valdība izvirzījusi uzlabot nodokļu iekasēšanu, taču šajā lauciņā nav jūtami būtiski uzlabojumi un no solītajiem grandiozajiem budžeta grozījumiem gada vidū tāda knapināšanās vien iznāks. To ilustrē kaut vai tikai viens piemērs, proti, no Audera sākotnēji veselības aprūpei plānotā 100 miljonu papildu finansējuma iznāca tikai 13 miljonu.
Lielākais uzsvars nodokļu iekasēšanā tiek likts uz cīņu pret nodokļu nemaksātājiem. Pēc finansistu aprēķiniem, skaitliskā izteiksmē garām valsts budžetam vislielākās summas aiziet «aplokšņu algās», tādēļ VID dots uzdevums aktivizēt visus instrumentus, kas ir tā rīcībā, lai izskaustu šo «tradīciju» Latvijas uzņēmējdarbības vidē. Finanšu ministrs Valdis Dombrovskis norādījis, ka viņa vadītā ministrija saskaras ar ievērojamu pretdarbību aplokšņu algu apkarošanā un šai pretdarbībai pat esot savi lobiji. Šāds secinājums gan nepavēsta neko jaunu, jo arī iepriekš bija zināms, ka absolūti lielākajā daļā Latvijas uzņēmumu nodokļus labākajā gadījumā nomaksā tikai no pusalgas. Tādu situāciju, ka cilvēki saņem piecsimt un pat vairāk latu, nav retums, taču nodokļi tiek maksāti tikai no minimālajiem septiņdesmit latiem. Īpaši izplatīta šī parādība ir nekustamā īpašuma sektorā, sākot ar projektēšanu un būvniecību, bet beidzot ar juridiskajām darbībām ap to.
Tomēr atšķirībā no iepriekšējām valdībām pēdējā laikā vismaz ir jūtama rosība, iestājoties pret nodokļu nemaksātājiem. Tā gan vēl nenes taustāmus rezultātus valsts kasē, taču mērķtiecīgi turpinot uzsāktās aktivitātes, tās varētu dot augļus jau tuvākajā laikā.
Vēl Repšes valdībai ir raksturīga nemākulīga sabiedrisko attiecību veidošana. Par to liecina Audera «zelta roku» skandāls, Šlesera un Lemberga konflikts, iekšlietu ministra muskuļu demonstrēšana, pieprasot atstādināt no amata ceļu policistu, kas pildīja savus dienesta pienākumus, kā arī paša Repšes un viņa ministru nekontrolētie izteikumi. Ko vērta vien ir izglītības un zinātnes ministra Kārļa Šadurska paustā retorika, kad viņš, viesojoties Jelgavā, uz jautājumu, cik ilgi tiks vilcināta finansējuma piešķiršana Jelgavas 2. ģimnāzijas sporta halles rekonstrukcijai, atbildēja, ka «šādi projekti vienmēr tiks slīcināti vienu reizi vairāk, nekā izlīdīs virs ūdens». Vēl kā piemēru varētu minēt Repšes izlēcienu Grieķijā, kad viņš uz sev nepatīkamo jautājumu par Latvijā realizēto integrācijas politiku demonstratīvi atbildēja latviešu valodā, lai gan līdz šim jautājumam prata arī angļu valodu.
Pagājušajā pusgadā vissekmīgāk Repšes valdībai ir izdevies tikt galā ar reformām iekšlietu sistēmā, kur līdztekus uzsāktajai dažādu dienestu reorganizācijai atrasti līdzekļi arī policistu algu paaugstināšanai. Par iekšlietu sistēmas darbības uzlabošanos liecina arī daudzās atklātās «skaļās» lietas, atmaskojot pat negodīgos kārtības sargus.
Savu artavu devušas arī daudzas citas pozitīvas aktivitātes, atklājot pārkāpumus austrumu robežizbūvē, sakārtojot premjera biroja darbu un reanimējot «Nejēdzību novēršanas biroju», aktualizējot Nacionālās bibliotēkas projektu. Protams, valdības pusgada labo darbu saraksts ar to nebeidzas, taču neprasmīgo sabiedrisko attiecību dēļ uzskatāmāki Repšes valdības darba stilā parādās dažādi izlēcieni un nekonsekvence starp iepriekš solīto un praksē realizēto. K.Šadurskis šai situācijā pat pamanījies visu vainu novelt uz presi, jo šāds viedoklis sabiedrībā veidojoties neobjektīvā valdības darba atspoguļojuma dēļ. Atliek tikai pasmaidīt un vēlēt šai valdībai «daudz baltu dieniņu», lai nestu Latvijai tik ilgi gaidīto labklājību.
