Pirms neilga laika «Ziņas» iepazīstināja ar Eiropas Savienības politiku rūpniecībā un transportā, bet nedaudz agrāk – arī ar lauksaimniecības politiku. Šoreiz pievērsīsimies ES nodokļu politikai.
Pirms neilga laika «Ziņas» iepazīstināja ar Eiropas Savienības (ES) politiku rūpniecībā un transportā, bet nedaudz agrāk – arī ar lauksaimniecības politiku. Šoreiz pievērsīsimies ES nodokļu politikai.
Nodokļu politika bijusi un ir joprojām ES dalībvalstu nacionālās suverenitātes simbols. Par tās realizāciju nacionālajā un reģionālajā līmenī atbild galvenokārt dalībvalstis. ES šai ziņā ir pakārtota loma, proti, tā nodrošina, ka dalībvalstu nacionālās nodokļu sistēmas savietojamas ar ES mērķiem, un raugās, ka tās netraucē preču, kapitāla un pakalpojumu brīvu pārvietošanos ES iekšējā tirgū.
Principi un uzdevumi
Alianses iekšējā tirgus veiksmīgai funkcionēšanai ir būtiski, ka dalībvalstu nodokļi neierobežo brīvu preču, pakalpojumu, kapitāla kustību, kā arī neizkropļo konkurenci. Līdz ar to ES tiesību aktu kopums skar galvenokārt tos nodokļus, kas ES iekšējā tirgū ietekmē patēriņu, attiecas uz uzņēmējdarbību un tirdzniecību ar trešajām valstīm (tas ir, netiešie nodokļi – pievienotās vērtības nodoklis (PVN), akcīzes nodoklis, muitas maksājumi).
ES nodokļu politikas svarīgākie uzdevumi ir:
– panākt, lai dalībvalstu dažādās nodokļu likmes un netiešo nodokļu sistēmas neizkropļotu konkurenci vienotajā ES tirgū un respektētu četras Eiropas kopienas līgumos paredzētās pamatbrīvības: brīvu personu, preču, pakalpojumu un kapitāla kustību;
– samazināt izvairīšanos no nodokļu maksāšanas un novērst dubulto aplikšanu ar nodokļiem;
– kavēt nodokļu sacensību, kad uzņēmumi, meklējot izdevīgāko nodokļu režīmu, migrē no vienas dalībvalsts uz citu.
Nodokļu sistēmu atšķirības
ES dalībvalstu nodokļu sistēmas ir samērā dažādas, un arī nodokļu likmes starp dažām valstīm ir atšķirīgas. Tradicionāli lielāki nodokļi vērojami Skandināvijas valstīs, savukārt Dienvideiropā nodokļu likmes ir zemākas. Kā viens no nodokļu sistēmas raksturlielumiem var tikt izmantots nodokļu īpatsvars iekšzemes kopproduktā. Piemēram, tiešo nodokļu (uzņēmumu un iedzīvotāju ienākuma nodokli) īpatsvars iekšzemes kopproduktā (IKP) Dānijā ir 32 procenti, bet Grieķijā – tikai deviņi procenti; savukārt netiešie nodokļi (galvenokārt PVN un akcīzes nodoklis) Spānijā veido 11, bet Dānijā – 19 procentu no IKP.
Ievērojot to, ka dažādi nodokļi var tikt lietoti kā tieši vai netieši ierobežojumi ES vienotā tirgus efektīvai darbībai, viens no ES likumdošanas pamatnosacījumiem attiecībā uz nodokļu politiku ir prasība neizmantot nodokļus vietējo uzņēmumu un ražojumu aizsardzībai vai cita veida konkurences izkropļošanai.
Visstingrāk ES tiek kontrolēti netiešie nodokļi – PVN, akcīzes nodoklis un muitas maksājumi. ES tiesību akti nosaka minimālo robežu PVN vispārējai likmei – 15 procentu, maksimālie griesti nav reglamentēti. Tajā pašā laikā var tikt piemērota viena vai divas samazinātās nodokļa likmes, bet tās nevar būt zemākas par pieciem procentiem. ES direktīvā ir stingri noteikts, kādām precēm un pakalpojumiem iespējams piemērot samazināto nodokļa likmi.
ES dalībvalstīs tiek piemērotas dažādas vispārējās un samazinātās PVN likmes. Mēģinājumi samazināt atšķirības starp dažādām ES dalībvalstīm vispārējo un samazināto likmju piemērošanā līdz šim nav izdevušies. Dažas valstis atsevišķām precēm un pakalpojumiem vēl joprojām piemēro samazināto likmi 0 procentu. Piemēram, Lielbritānijā tāda tiek piemērota atsevišķām farmācijas un pārtikas precēm, kā arī ūdens piegādei. Samazināto likmju lielums ES dalībvalstīs svārstās no 0 līdz 17 procentiem, bet vidēji tas ir virs astoņiem (Latvijā ar 2003. gadu – deviņi procenti). Savukārt PVN standartlikme svārstās no 15 līdz 25 procentiem (vidējā standartlikme ir 19,5 procenti, Latvijā – 18).
ES nodokļu politika un Latvija
Latvija atzīst ES normatīvo aktu kopumu nodokļu politikā un ir apņēmusies to pilnībā ieviest līdz 2004. gada 1. maijam. Aizstāvot nacionālās intereses, Latvija izvirzīja vairākas prasības un panāca vairākus pārejas periodus un noteiktas atkāpes. Divi būtiskākie panākumi ir: Latvija varēs izmantot visgarāko pārejas periodu par minimālās akcīzes nodokļa likmes piemērošanu cigaretēm; Latvija vienojās arī par pastāvīgā izņēmuma piešķiršanu attiecībā uz PVN maksātāju obligātai reģistrācijai nepieciešamā gada apgrozījuma slieksni.
Ko nodokļu politikā iegūs un ko zaudēs Latvija, pievienojoties ES?
Ieguvumi
ES standartu un prasību ieviešana nodokļu piemērošanā sekmēs Latvijas nodokļu sistēmas sakārtošanu un vienkāršošanu; ES principu ievērošana aizsargās uzņēmumus no konkurences izkropļošanas, ko var radīt atsevišķi nodokļu piemērošanas nosacījumi; ieviešot ES likumdošanu nodokļu politikā, tiks nodrošināta efektīva nodokļu iekasēšana un palielināsies budžeta ieņēmumi. Ciešāk sadarbojoties ar citām ES dalībvalstīm nodokļu administrēšanā, tiks novērsta dubultā nodokļu aplikšana un samazināts nodokļu nemaksāšanas gadījumu skaits. Paaugstinoties akcīzes nodoklim cigaretēm, ievērojami palielināsies to cena, kas varētu veicināt smēķētāju skaita samazināšanos valstī.
Zaudējumi
Integrējoties ES, Latvijā tiks paaugstināts akcīzes nodoklis naftas produktiem un alkoholam un līdz pat 2010. gadam turpinās paaugstināties akcīzes nodoklis cigaretēm, tādējādi palielināsies šo produktu cena vietējā tirgū. Latvijai iestājoties ES, fiziskajām personām vairs nebūs iespēju iegādāties preces ar zemāku cenu beznodokļu («Tax free») veikalos, izbraucot uz citu ES dalībvalsti.
