1939. gadā es beidzu Tērvetes pamatskolu. Kad tuvojās izlaidums, kopā ar klases audzinātāju un klasesbiedrenēm jau vienojāmies, kā tērpsimies.
1939. gadā es beidzu Tērvetes pamatskolu. Kad tuvojās izlaidums, kopā ar klases audzinātāju un klasesbiedrenēm jau vienojāmies, kā tērpsimies. Skolotāja iegādājās gaiši zilu, linam līdzīgu audumu, no kura mūsu vecāki uzšuva pilnīgi vienādas svētku kleitas, to garums sniedzās plaukstas platumā zem ceļgala. Atminos, lai tērps būtu izteiksmīgāks, pati savām rokām krustiņdūrienā izšuvu kleitas apkakli un piedurknes.
Tajos laikos bērni nedrīkstēja darīt to, kas pašiem ienāca prātā. Bija jāklausa vecāki un skolotāji. Tā nu mēs ieradāmies uz izlaidumu – visas vienādās kleitiņās, zemām kurpītēm kājās un gludiem matiņiem.
Savukārt 1944. gadā absolvēju Jelgavas Valsts ģimnāziju. Tolaik puiši un meitenes mācījās atsevišķās telpās. Uz izlaidumu bija jāierodas pašu darinātos tautas tērpos. Atklāti sakot, esmu pret to, ka mūsdienās jaunieši uz izlaidumu atļaujas ierasties, kā vien tīk. Uzskatu, kamēr cilvēks vēl ir bērns, ir jāciena apkārtējie un uz svinīgu pasākumu jāierodas vienkāršā un solīdā izskatā.
Aleksandra Zvejniece, 78 gadi
