To, par ko kādreiz rakstīs vēstures grāmatās, piedzīvojām pagājušajā nedēļas nogalē Lietuvā.
To, par ko kādreiz rakstīs vēstures grāmatās, piedzīvojām pagājušajā nedēļas nogalē Lietuvā. Tieši Lietuva trīs Baltijas valstu vidū pirmā pavēstījusi pasaulei savu izvēli par iestāšanos Eiropas Savienībā.
Svētdienas rītā Neres upes krastā vientuļi makšķerēja Broņislavs. Vērodams pludiņa nesteidzīgo šūpošanos, vīrs šķita vērpjam iekšēju monologu. Viņš bija viens no tiem nedaudzajiem, kas referendumā par Lietuvas iestāšanos Eiropas Savienībā bija nobalsojis pret. Nelikās, ka viņš to nožēlotu, drīzāk rezignēti samierinājās ar vairākuma viedokli, uz kuru taču katram ir īpašas tiesības. Viņš bija palicis pie sava: Eiropas Savienība viņu biedēja ar nekonkrētību un, viņaprāt, pārāk uzspodrināto glancējumu. Tas, ka vairākums tautiešu izteica atbalstu Lietuvas iestājai aliansē, viņu neapbēdināja, drīzāk viņu iepriecināja apziņa, ka viņš papilnam izmantojis savas tiesības pateikt «nē»: viņš to pateica un nu jutās brīvs un pelnījis kādu «asaku».
Dienu iepriekš Vīžonas pagastā īpaši apmeklētas bija divas vietas: dievnams un pagasta skola, kur bija ierīkots vēlēšanu iecirknis. Vīžona atrodas Lietuvas ziemeļaustrumu daļā, tur, kur jau izsenis cilvēki raduši vienlaikus respektēt gan vienīgo «oficiālo» Debesu Tēvu, gan (katram gadījumam) pielūgt senču dievības. Par to liecina joprojām vērtē turētais Zalkša kults: lai gan vīžonieši ir pārsvarā izteikti katoļticīgie, viņi klusībā lepojas ar sava dievnama tornī iemūrēto simbolisko zalkti. Tad nu pagājušajā sestdienā un svētdienā vīžonieši ieradās baznīcā, pakonsultējās ar To Kungu, pēc tam, ārā dodamies, katram gadījumam jautājoši uzlūkoja no mūriem smaidošo zalkti un devās pie vēlēšanu urnas.
Ikviens, kas nobalsoja, saņēma zaļu uzlīmīti – Lietuvas kontūru ar uzrakstu «Aš balsavau» (es nobalsoju).
Antans šo uzlīmi piestiprinājis pie goda svārka atloka. Jautāju viņam, kāds bijis viņa balsojums. «Protams, ka par iestāšanos ES,» viņš pašapzinīgi atteica. Un bez pamudinājuma sāka pamatot savu viedokli: «Man ir piecas govis, pieci vērši un piecas cūkas. Ir visa tehnika, lai apstrādātu 20 hektāru zemes. Bet izdzīvot grūti: par pienu maksā tikai 30 centu (nepilnus sešus santīmus – A.J). Toties pēc iestāšanās Eiropas Savienībā ne tikai varēšu pienu pārdot dārgāk, bet vēl par katru ragaini saņemšu subsīdijas.»
Sirma kundze Antonija, cieši virs acīm uzsējusi svētku drāniņu, atzinās: «Vispār jau šaubījos, kas tur tai Eiropā būtu tāds, kā vēl nav mums. Aizgāju uz dievnamu, padomāju. Un sapratu: mums trūkst ticības un pārliecības par rītdienu. Kā gan var dzīvot bez ticības? Man ir seši mazbērni, gribu, lai viņiem klātos labi.»
Vīžonieši stāsta, ka viņi nav īpaši aģitēti balsot tieši par Eiropas Savienību. Tiesa, gan avīzēs, gan no kanceles un dažādās sanāksmēs ieteikts, ka referendumā jāpiedalās, vienalga, kā balsojot. Lai gan arī Lietuvas katoļu baznīcas vadītājs izteicies pozitīvi par Eiropas Savienību, šie viņa vārdi neesot uzskatāmi par klaju aģitāciju, jo «baznīca valsts lietās nejaucas,» man paskaidroja ne viens vien balsotājs.
Tajā pašā laikā bija amizanti vērot, kā veikalā pretī Lietuvas Seimam veidojās rinda kā senos laikos pēc desām. Bija paziņots, ka katram, kas piedalījies referendumā un var uzrādīt pieminēto uzlīmi, iespējams tikai par vienu centu pēc izvēles tikt vai nu pie pudeles alus, tāfelītes šokolādes, vai veļas pulvera pakas.
Seimā notikušajā brīfingā referenduma rīkotāji paši sev sita uz pleca, uzteikdami ideju balsošanu organizēt divās dienās. Doma vienkārša: lietuviešiem šajā laikā nav svarīgāku darbu par kartupeļu stādīšanu, to nevarētu atvirzīt itin nekas. Tādēļ arī ziņas par to, ka sestdien ap pulksten pieciem pēcpusdienā bija nobalsojis tikai ap 23 procentiem balsstiesīgo, tika uztverta mierīgi: vēl būs svētdiena, tradicionālais baznīcas apmeklējums, un tad jau arī līdz vēlēšanu iecirknim nav tālu. Turklāt tikai vēlā pēcpusdienā beidzās vairāki plaši sporta un kultūras pasākumi, un balsotāju pieplūdums bija vērojams tieši pēc tiem.
Viesnīcas «Viktorija» bārā iespaidos par referendumu dalījās igaunis Eino, austrietis Fricis, bija arī žurnālisti no Norvēģijas un Gruzijas. Kopējais viedoklis: referendums notiek ļoti mierīgi, nesteidzīgi un kaut kā pavisam ikdienišķi. Turklāt apbrīnojama ir vairuma balsotāju vienprātība pozitīvajā attieksmē par Eiropas Savienību. Ne tikai «Ziņu» korespondenti, bet arī mūsu kolēģi no citām valstīm secināja, ka vairums savu izvēli par savienību argumentēja ar to, ka tas ir viņu balsojums par nākotni, par bērniem.
Pirmdien Viļņas laukumā pie Seima mastos kopā ar Lietuvas karogu tika pacelts zilizeltzvaigžņotais Eiropas Savienības karogs. Pēkšņi aizmirsti pazīstami ieskanējās kāda melodija. Sasprindzinot atmiņu, pazinu bijušās PSRS kādreizējo himnu. Sirms vīrs to spēlēja uz veca bajāna. Pabeidzis šo melodiju, viņš uzņēma Lietuvas valsts himnu.
«Tā es atvadījos no pagātnes,» lakoniski pateica Leonīds. «No vienas savienības pirms divpadsmit gadiem izsprukām, citā pēc gada ieiesim. Es to apsveicu, jo tas ir Lietuvas ceļš uz pasauli, uz attīstību.»
Un, kad zilais karogs uzvijās masta pašā virsotnē, pāri Viļņai pārvēlās lielā Bēthovena «Oda priekam». Eiropas Savienības himna. Lai gan abi ar kolēģi Viļņā bijām ikdienas gaitās, darba vizītē, mirkļa svinīgums arī uz mums iedarbojās suģestējoši. Un, kad citu rindā arī man roku paspieda Lietuvas Valsts prezidents Rolands Pakss, neko labāku neattapu pasacīt kā vien «Apsveicu!». Pretī saņēmu smaidu un «Aču!».
