Šodien pulksten 16 Ģ.Eliasa muzejā muzicēs Ziemeļindijas klasiskās mūzikas trio: stīgu instrumentus sārodu un tanpuru spēlēs Sergejs Ancupovs un Ludmila Žurkova, sitaminstrumentu tablu – lietuviešu mūziķis Rītis Kamičaitis.
Šodien pulksten 16 Ģ.Eliasa muzejā muzicēs Ziemeļindijas klasiskās mūzikas trio: stīgu instrumentus sārodu un tanpuru spēlēs Sergejs Ancupovs un Ludmila Žurkova, sitaminstrumentu tablu – lietuviešu mūziķis Rītis Kamičaitis.
Tam, kas baudījis tikai kokakolu, neiespējami ar vārdiem vien sniegt priekšstatu par pienu. Kā atzīst ilggadējais Indijas kultūras pētnieks un mūzikas popularizētājs Sergejs Ancupovs, šāda eiropiešu pīšanās jēdzienu ierastā lietojuma radītos maldīgos priekšstatos ir itin bieža, tādēļ vispirms nav lieki paskaidrot, kas indiešu klasiskā skaņumāksla nav.
Tā nav nedz filmās vai Indijas MTV dzirdamās populārās dziesmas, nedz reliģisku rituālu noformējums. Tā nav arī tautas mūzika (ja vien, piemēram, par poļu tautas mūziku nedēvējam Šopēna valšus un par krievu tautas mūziku – Čaikovska 1. klavierkoncertu). Gluži tāpat kā par tautas instrumentiem nav pieņemts saukt ērģeles vai čellu (lai gan ar tiem var atskaņot arī tautas melodijas), šāds nosaukums nebūtu piemērots arī Ziemeļindijas klasiskās mūzikas izplatītākajiem lautas tipa strinkšķināmajiem instrumentiem sitārai un sārodam.
S.Ancupovs ir pieredzējis ģitārists. Vecākā brāļa ietekmē ar ģitārspēli sācis nodarboties jau bērnībā, padsmit gadu vecumā pēc sirds patikas un ar panākumiem bija izspēlējies vairākās dzimtās Liepājas rokgrupās.
«Dzīvu» sārodu viņš pirmoreiz ieraudzīja astoņdesmito gadu pašā sākumā uz Latviju viesos atbraukušu indiešu mākslinieku koncertā. Pēc dažiem gadiem, piedaloties profesora Dživani Mihailova organizētā festivālā, Maskavā Sergejs iepazinās ar savu tagadējo skolotāju Amdžadu Alī Khanu, ar kuru, kā viņš uzsver, saistīti visi, kas nodarbojas ar šā instrumenta spēli. Pirms septiņām paaudzēm Amdžada Alī Khana senči sārodu radīja, pārveidojot afgāņu rababu, stieptākas, dziedošākas skaņas vārdā atsakoties no iedaļām uz grifa, ādas šķiedru vietā pievienojot metāla stīgas, grifu pārklājot ar tāda paša materiāla plāksni un nosakot, ka stīgas jāspēlē nevis ar pirkstu spilventiņiem, bet ar (šim nolūkam īpaši gari audzētiem) nagiem. Tā ir sāroda spēlmaņu «vārīgā vieta»: nerunājot par to, ka spēlējot vispirms jāpārvar nagu maucēja varā nokļuvuša mocekļa sajūta, vēl sāpīgāka ir garu nagu lūšana; tie ātri dilst un, lai nezaudētu vajadzīgo formu, nereti jāpievīlē arī koncerta laikā.
8. maijs Sergeja dzīvē bija īpašs (un indiešu mūzikas studiju dzīvē visai rets) notikums: skolotājs ilggadējo audzēkni svētījis, dodot viņam vārdu Ākašs (viena no daudzajām ietilpīgā jēdziena tulkojuma iespējām ir «smalkākā matērija» – «ēters»).
Indiešu mūzikas nošu sistēma (7 pamattoņi, 12 papildtoņi un 22 mikrotoņi) ir senāka un sarežģītāka nekā Eiropā kopš 10. – 11. gadsimta pazīstamā. Nav zināms arī klasiskās mūzikas melodijas (rāga) un ritma, cikliskuma (tāla), kompozīcijas principu rašanās laiks un autori.
Rāgas var dalīt dažādi: pēc izplatības (trīs pamatgrupās); pēc rakstura («viegluma» vai nopietnības «gradāciju skalā»). Viens no jaunrades izpausmes veidiem ir divu līdz šim atsevišķi pastāvošu kanonu apvienošana. To, ka arī viena un tā pati kādā noteiktā stilā spēlēta rāga (pretēji rietumnieku autentiskuma izpratnei tieksmei spēlēt «noti notī» pēc pieraksta) nekad neskan identiski, Sergejs sauc par indiešu klasiskajai mūzikai piemītošo atskaņojuma mūsdienīgumu, pat «mūssekundīgumu», ar to domādams skanēšanas brīža neatkārtojamību.
Mūziķis vienlaikus pakļauts stingriem tonālā un ritmiskā sakārtojuma principiem, kas skaņdarbu dara atpazīstamu, taču arī tos atšķirībā no nošu pieraksta nozīmīguma eiropiešu mūzikas apguvē Indijas klasiskās mūzikas tradīcijā skolnieks līdz ar muzicēšanas mākslu no meistara saņem tikai audiāli. Nianses, kas pierakstā zūd, ir pārāk būtiskas, lai, lasot notis, varētu iemācīties, ko nozīmē indiešu izpratne par mākslinieka dalību darba līdzradīšanā ik atskaņošanas reizē.
«Ziemeļindijas klasisko mūziku Indijā bieži sauc par «Hindustani Sangīt». Viena «sangīt» nozīme ir «mūzikas» metaforiskais lietojums: kā «sastingusi mūzika» apjūsmots arhitektūras šedevrs, par mūziku nodēvēta dzejas izcilība. Vai atzīšanās, ka mīļotā cilvēka balss mūsu ausīs skan kā mūzika. «Sangīt» ir pasaules saskanīguma izjūta. Nevis vienkārši skaņas, bet tas neizsakāmais, kas slēpjas aiz skaņām, krāsām, smaržām, faktūrām un ritmiem.»
