Pagājuši tieši pieci gadi, kopš Jānis Zemītis ar savu gleznu izstādi iepriekšējo reizi viesojās Jelgavā. Šoreiz ekspozīcija veidota kopā ar meitu Ēsteri, kas tāpat kā tēvs beigusi Latvijas Mākslas akadēmijas glezniecības nodaļu.
Pagājuši tieši pieci gadi, kopš Jānis Zemītis ar savu gleznu izstādi iepriekšējo reizi viesojās Jelgavā. Šoreiz ekspozīcija veidota kopā ar meitu Ēsteri, kas tāpat kā tēvs beigusi Latvijas Mākslas akadēmijas glezniecības nodaļu.
Tas vien, ka izstādē sastopas divas paaudzes, ir saistoši – mūsu priekšā ir divas atšķirīgas personības, divas dažādas dzīves uztveres un mākslas izpratnes.
Tā vien liekas, ka tēva savulaik populārākais, klasiskākais darbs ir 1969. gadā gleznotā vēsturiskā kompozīcija «Negaiss pāri», kuru mākslas zinātniece Aija Nodieva savulaik raksturoja kā dekoratīvu un racionālu. Arī viņa klusās dabas, kurās bieži vien skatāmas kontrastainā apgaismojumā gleznotas mašīnu detaļas vai trauki, izceļas ar krāsu dekoratīvu lietojumu, kubistisku formveidi un racionālu pieeju sižeta izklāstam. Tā ir ar prātu inscinēta, tehnicisma estētikas apdvesta pasaule. Par to liecina arī nedaudzās klusās dabas, kas eksponētas arī jaunākajā izstādē.
Šoreiz lielākā daļa gleznu ataino kādu iedomu, ilgu pasauli. Darbu laukums sadalīts divās daļās. Vienā pusē virtenē augšup ceļas tauriņi vai kādi citi lidoņi, otrā no mijkrēšļa pamazām izdalās kailfigūra, pārsvarā sievietes stāvs. Abas gleznas daļas ir suverēnas, tās vieno tikai tumšais koptonis. Visu gleznu darbība norit vēla vakara vai nakts stundās, kad pie debesīm iezīmējas apaļš mēness (gandrīz vai obligātais mēness motīvs atsauc atmiņā Laimdota Mūrnieka saules). Tumsa vai vājā mēness gaisma saistās ar kaut ko mistisku, gaidu motīvu, izziņu, iegremdēšanos domu dziļumos. Cilvēki dažādās pozās slīgst apcerēs. Tā ir estetizēta pasaule, kurā mūs ieved J.Zemītis. Īstenība, šķiet, atrodas kaut kur līdzās. Jaušams, ka autors, no vienas puses, runā par cilvēku un dabu, par mīlestību, jūtīgumu, savstarpējām attiecībām, bet, no otras puses, piedzīvojis vilšanos, labprāt iegrimst sapņos.
Turpretim mākslinieka meita Ēstere stāv pašā dzīves centrā. Viņa nebīstas no realitātes atbaidošās puses, pat tīši skatās acīs neglītajam, nepatīkamajam, nevairās no mūsdienu brutalitātes. Jaunā gleznotāja ar saviem darbiem ir sociāli aktīva, cenzdamās saprast mūsdienu sabiedrību. Šodienas dzīvē Ē.Zemīte nesaredz nekā iepriecinoša, skaista un ieraudzīto vēl spēcīgāk paspilgtina, labprāt izmantodama groteskas izteiksmes līdzekļus. Viņa glezno lielas sejas, kuras izķēmo ļauni smiekli, iekāres, kaislību, naida vaibsti. Mūsu priekšā, liekas, piepeši parādījušies kādi monstri no amerikāņu šausmu vai fantāzijas filmām, un tie ložņā pa pasauli, varbūt pat atrodas mūsu vidū. Bet varbūt tie esam mēs paši? Šīs sejas atgādina afrikāņu rituālu maskas.
Nav jau tikai briesmoņi vien šajā izstādē. Dažās sejās, bet visbiežāk acīs, iegūlušas sāpes, izmisums, priekšnojautas.
Tēma noteikusi arīdzan Ē.Zemītes gleznu izpildījumu. Plata ota lieliem vēzieniem steidzīgi drāžas pāri audeklam. Viņas darbos grūti runāt par tonālo saskaņu, niansēm, harmoniju, zīmējumu, dabas attēlošanu, iejūtību utt. Tā vien šķiet, ka doma skrien pa priekšu izpildījumam, sižets valda pār glezniecību. Krāsa māksliniecei, kā redzams, nav būtiska, tā ir vienīgi materiāls domas realizēšanai. Visu aizstāj kontrasti, līnijas, laukumi.
Jāsaka gan, Ēstere Zemīte neiet groteskajā formā līdz galam, kā tas vērojams atsevišķu jaunāko mākslinieku darbos. Daudzi jelgavnieki droši vien nav iepazinuši Ivara Poikāna, Ingmāra Usas, bet jo sevišķi Dmitrija Lavrentjeva daiļradi, kuri groteskas negāciju paņēmuši par ieroci šodienas dzīves atainošanai. Groteska provocē skatītāju, pat kaitina, lai gan tajā slēpjas noteikts pozitīvs lādiņš – klasiskas groteskas mākslinieks, pārspīlēdams negatīvo, pastarpināti runā par to, kam tad patiesībā būtu jābūt. Ēsteres Zemītes darbos tas vislabāk atklājas trijos «Dziedātāju» groteskajos portretējumos.
Nav jau mūsu viešņai svešas citas emocijas. Piemēram, glezna «Bez nosaukuma», kas gan ir vecāks darbs, šajā vispārējā monstrozajā ekspozīcijā ienes citu noti. Tajā uz zili violeta fona iezīmējas kāds siluets, kas varbūt ir Kristus pēdējā naktī Ģetzemanes dārzā pirms piesišanas krustā. Gleznā jaušams maigs trauslums, jūtīgums, cilvēcīgums.
Savukārt dažos darbos ar seju tuvplāniem uz nenoteiktā fona iezīmējas kāds tēls, piemēram, baznīca ar koku, kas liek apsvērt tēlojuma zemtekstu, autora domas tālākvirzību.
Jā, izstāde ir ārkārtīgi kontrastaina, diametrāli pretēja. Tās viena daļa liek pasapņot, otra – attapties no iedomu vīzijām un sagatavoties pastāvēt krietni vien ļaunā pasaulē. Viena nomierina, otra uzbudina, viena paijā, otra kaitina, ķircina. Mākslas izpratne mainās, un mēs esam tā aculiecinieki.
