Vairumam no mums ir grūti saprast, ko nozīmē neredzēt debesis, nedzirdēt pavasarī cīruļu treļļus, ko nozīmē uz mūžu būt piesaistītam pie invalīdu ratiņiem.
Vairumam no mums ir grūti saprast, ko nozīmē neredzēt debesis, nedzirdēt pavasarī cīruļu treļļus, ko nozīmē uz mūžu būt piesaistītam pie invalīdu ratiņiem. Tomēr arī tad ir vēlēšanās strādāt, mācīties un dzīvot pilnvērtīgu dzīvi. Tāpēc ir jājautā, vai mēs, veselie, esam gatavi kaut vienu dienu nejust pilnvērtīgi apkārtējo pasauli vai arī to pavadīt ratiņkrēslā, lai beidzot saprastu, ka veikals, virtuve, tualete un citas ikvienam pieejamās vietas ir tik tālas un nesasniedzamas kā šķietami rokasstiepiena attālumā esošais horizonts. Vai mēs, kas sevi uzskatām par veseliem, saprotam, ka cilvēkam ar kustību traucējumiem speciālās higiēnas preces nav untums, bet iespēja dzīvot cilvēcīgu un pilnvērtīgu dzīvi?
Rīgas Centrālajā dzelzceļa stacijā invalīdiem, kas pārvietojas ratiņkrēslos, tiek piedāvāta iespēja nokļūt uz dzelzceļa peroniem pa speciāli iekārtotiem liftiem. Nav ne mazāko šaubu, ka par tiem izdota barga nauda. Skaidrs arī, ka formāli ir nodrošināta tā dēvētā vides pieejamība, kuru nosaka gan Būvniecības likums, gan speciāli Ministru kabineta noteikumi par teritorijas plānojumiem. Tikai acīmredzot neviens tālāk nav padomājis, ko invalīds darīs, nokļuvis uz perona. Pamās ar roku aizejošam vilcienam? Vilcienā iekļūt viņam nav iespējams. Skaidrs, ka par vides pieejamību ir gādāts vienīgi ķeksīša pēc.
Līdzīga attieksme bijusi, pie daudzām ēkām ierīkojot uzbrauktuves 45 grādu leņķī. Par ko gan domāja šādu veidojumu projektētāji un arī celtnieki? Ticamākais, ka par to, lai tikai projektu akceptētu un būvi varētu nodot ekspluatācijā. Faktiski jau visā civilizētajā pasaulē ir pierādīts, ka jaunbūvēs, uzbrauktuves ierīkojot, izdevumi palielinās par niecīgu daļu.
Gluži kā anekdotisku varētu vērtēt faktu, ka vakar pie Saeimas ēkas piketētāju invalīdu pārstāvjiem radās sarežģījumi, lai savas prasības par valsts garantijām un normālu pensiju iesniegtu Saeimā. Sabiedriskās organizācijas «Jūnijs» pārstāves, kas pārvietojas ratiņkrēslos, bija devušās uz Saeimu, taču izrādījās, ka «augstais nams» invalīdiem ir nepieejams. Prasību iesniegšanu kavēja gan nepārvaramās kāpnes, gan arī Saeimas Drošības dienests, kura darbinieki invalīdu delegātiem paskaidrojuši, ka tik vienkārši iekšā tikt nemaz nevarēšot, bet, ja kas nododams, to varot izdarīt kancelejā. Savukārt, lai tajā nokļūtu, jātiek uz augšu pa kāpnēm, kas ratiņķrēslos sēdošajām sievietēm tā arī palika nepievārētas. Labi, ka atradās palīdzētgriboši un saprotoši cilvēki, citādi, tā teikt, tautas kalpi varbūt nemaz neuzzinātu, ko invalīdi ir vēlējušās pateikt. Vēlāk invalīdi devās uz Ministru kabineta ēku, lai arī tur piketētu. Tikties ar viņiem bija iznācis premjerministrs Einārs Repše, kuram pārsteigums bija 30 – 60 latu pabalsts mēnesī. Viņam pat vajadzēja atzīt, ka izdzīvot ar šādu naudu ir gandrīz neiespējami. Premjeru izbrīnīja arī fakts, ka 1. grupas invalīdiem netiek maksāts bezdarbnieka pabalsts, kaut gan viņi ļoti labprāt strādātu.
Var jau sacīt, ka tas nav būtiski, ka lielākajai sabiedrības daļai ir nodrošināta pilnvērtīga pieeja visam un visur. Tikai jāteic, ka viss sākas no sīkuma, no tā, ko mēdz dēvēt par attieksmi pret cilvēku vajadzībām. Tālāk seko attieksme pret cilvēku vispār..
