Pagājušajā nedēļā biju savādos svētkos. Tukuma rajonā vecajā Rindzeles muižā, kas atrodas 85 kilometrus no Jelgavas, tika svinēta Narkomānu rehabilitācijas centra, kas atrodas turpat netālu, astotā gadskārta.
Pagājušajā nedēļā biju savādos svētkos. Tukuma rajonā vecajā Rindzeles muižā, kas atrodas 85 kilometrus no Jelgavas, tika svinēta Narkomānu rehabilitācijas centra (NRC), kas atrodas turpat netālu, astotā gadskārta.
Skaitlis nav apaļš, bet svinības – ne pa knapam. Zviedru galds, pirts, dejas ar «dzīvu» mūziku. Izrādās, tiem cilvēkiem, kuriem Rindzelē iznācis atgūties pēc narkotiku lietošanas, ir svarīgi turp aizbraukt vismaz reizi gadā, lai satiktu sev līdzīgos un stiprinātos. Cits tur bijis pilnu programmu – veselu gadu –, cits aizbraucis projām agrāk. Taču galu galā caur šo vietu astoņos gados dzīvē atgriezušies trīssimt cilvēku.
Esmu līdzatkarīgais – tāds, kuram iznāk ciest no tā, ka kāds no tuviniekiem lietojis vai lieto narkotikas. Uz pirti ar peldēšanos ezerā (pratuši gan tie vācu muižnieki muižām skaistas vietas noskatīt!) un dejām nevilka, bet piedalījos aplī. Tā ir savāda rehabilitācijas centru tradīcija, kurā būtībā ir vienkārša senču gudrība, ko diemžēl daudzi ne visai ņemam vērā. Apmēram cilvēki piecdesmit ēdnīcas zālē tik tiešām sasēdās aplī un tad, sākot no līdera, kas šajā gadījumā bija centra sociālais darbinieks Vladimirs Jermakovs, izteicās par to, kā tagad jūtas, ko vēlētos, kā arī, protams, iepazīstināja ar sevi.
Līdzīgs aplis NRC notiek divas reizes dienā. Pēc rīta rosmes un telpu sakopšanas un vakaros, kad visi plānotie darbi apdarīti (Rindzelē ir zināmā mērā naturālā saimniecība, kur daļu pārtikas izaudzē paši). Arī šajos apļos tiek aptaujāta pašsajūta, norunāts, kurš ko darīs. It kā pavisam vienkāršas lietas. Bet izrādās, ka varbūt nekad agrāk viņš otram nav patiesi izteicies par to, kā jūtas, ko domā. Un varbūt arī neviens to viņam nav jautājis.
Atsevišķā sarunā Vladimirs Jermakovs man lika pie sirds, ka katrai ģimenei vajag galdu un vismaz reizi mēnesī, ja ne nedēļā, tiešām visiem ģimenes locekļiem sanākt, kopīgi pagatavot pusdienas un paēst. Te varētu rasties situācija, kad jaunākais domīgi saka vecākajam: «Bet man ir jautājums!» Citādi var iznākt tā, ka dzīvo kopā, bet nezina, kas kuram prātā, ko kurš vēlas utt. Tipveida dzīvokļos tie galdi ir mazi, ne visai ērti lielākai sanākšanai, un tomēr kaut kā tā problēma jārisina. Narkomāns jau nesākas tad, kad cilvēks iedur vēnā šprici vai aprij tableti. Vispirms ir kaut kas otram nepateikts un varbūt jau atrunājoties samelots. Kaut kāds tukšums dvēselē un droši vien arī pie galda.
