Droši vien ikviens kādreiz piedzīvojis vilšanos, kad, ieslēdzis TV kasti, izšķirstījis avīzes un katram gadījumam vēl iztaujājis kaimiņus, tā arī bijis spiests secināt, ka nedēļa nodzīvota vienmuļi un neinteresanti.
Droši vien ikviens kādreiz piedzīvojis vilšanos, kad, ieslēdzis TV kasti, izšķirstījis avīzes un katram gadījumam vēl iztaujājis kaimiņus, tā arī bijis spiests secināt, ka nedēļa nodzīvota vienmuļi un neinteresanti. Mēdz taču arī būt, ka nenotiek nekas īpašs. Pagājusī nedēļa tāda nebija.
Pasauli satricinājis jauns terorisma vilnis. Desmitiem, iespējams, simtiem nevainīgu upuru Saūda Arābijā un Čečenijā sāpīgi iedzeļ kā atgādinājums par līdzšinējo globālo pretterorisma kampaņu, alianšu un to pūliņu faktisko bezspēcību.
Lidojumu brīvajā kritienā turpinājis pasaules nesatricināmākais stabilitātes simbols – ASV dolārs. Gan jau atsitienos ne viens vien tādēļ dabūjis punus, tomēr pagājušonedēļ amerikāņi pirmo reizi ieilgušās ASV dolāra lejupslīdes laikā šo defektu publiski mēģinājuši pārvērst efektā. Baltie ērgļi, kā zināms, neķer mušas, un amerikāņi vismaz oficiāli nešķiet skumstam par savas naudas vienības vērtības krišanos. Faktiski tā viņiem ir pat izdevīga, ja ievērojam šīs lielvalsts lielos parādus. Toties globālās finanšu sistēmas augstumos jo ņipri turpina kāpt eiro, kura vērtība nupat pārsniegusi dolāra vērtību gandrīz par desmit (Latvijas) santīmiem. Vairums mūsu uzņēmēju var apmierināti berzēt rokas, jo Latvijas tirgus lielākoties orientēts uz Eiropas Savienības valstīm.
Mūsu kaimiņiem plašajā Krievzemē dolāra lejupslīde pagaidām nešķiet pārāk nozīmīga uz citu prioritāšu fona. Par Krievijas ārpolitikas svarīgāko uzdevumu kļuvusi propagandas programma «Uzsmaidi Amerikai!». Tajā pirmo vijoli spēlē Valsts prezidents Vladimirs Putins un valdošā valdības koalīcija, kas tādējādi cenšas «aizsmiņķēt» vēl pirms pāris mēnešiem publiski demonstrēto sašutuma grimasi valsts oficiālajā sejā: tolaik tā tika uzskatīta par piemērotāko reakciju uz ASV nodomiem uzbrukt Irākai bez Apvienoto Nāciju organizācijas sankcijas. Tagad viena lielvalsts cenšas vai no lūpām nolasīt otras lielvalsts vēlmes, protams, ar nepārprotamu nolūku īstenot savējās, kuras daļēji dvako pēc naftas, daļēji pēc būvgružiem, taču kopumā – pēc labām attiecībām ar ASV un pēc zelta. Savukārt ASV tas ir izdevīgi. Tās vēlas Krievijas ietekmi un palīdzību, lai saņemtu ātru ANO balsojumu par Irākas atjaunošanai nepieciešamā naftas eksporta sākšanu.
Citi mūsu nāburgi – lietuvieši – no pagātnes iekāpa nākotnē, referendumā lielā vienprātībā paužot vēlēšanos redzēt Lietuvu Eiropas Savienībā. Atkal viņi – tāpat kā 1918. un 1991. gadā – apsteiguši Latviju un Igauniju! Abas iepriekšējās reizes priecājāmies un lepojāmies būt sekotāji. Jācer, arī šoreiz Lietuvas iedzīvotāji būs mums ieminuši pareizo taciņu.
Tostarp pašu zemītē nedēļa bijusi raiba kā dzeņa vēders. «Knābis» (KNAB – Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojs) atkal (!) brēc pēc jauna priekšnieka. Premjers no jauna (!!) brīnās par to, kā viens invalīds spēj izdzīvot ar veseliem 30 latiem. Zemnieki kārtējo reizi (!!!) pārliecinājušies, ka valdības solītais makā nekrīt… Visi šie notikumi patiesībā ir jau agrāk dzirdēto draiski sērīgo dziesmu jaunas skaņas. Taču kaut kas tajā ir arī nepieredzēts un pat ģeniāls. Proti, sirdi plosošie premjera Eināra Repšes vārdi «Kā var nesolīt!?»… Tie noteikti ieguls nākamo paaudžu fundamentālajos pētījumos, rakstot traktātus par sabiedrību un valsti kā sabiedrības piesmējēju. Šie vārdi iezīmē arī premjera netiešu pamācību attiecīgi vērtēt viņa turpmākos solījumus un apgalvojumus.
Jelgavnieki, nespēdami sagaidīt ieiešanu Eiropas Savienībā, nolēma Stacijas parkā ierīkot «Eiropas dārzu». Viens otrs gan dzirdēts triecam: kamēr vakar iestādītie koki izaugs, ar pašu ES var notikt visādi brīnumi, tad jelgavniekiem būšot savs memoriāls… Abējādi labi.
Visbeidzot kāds Latvijā līdz šim nepiedzīvots gadījums. Pirmoreiz valsts vēsturē apdrošinātas dziedātāju balsis. Tiesa, grupas «F.L.Y.» dalībnieku veselības (tai skaitā balss) apdrošināšanai ir lielāks reklāmas nekā (tfu, tfu, tfu, nedod, Dievs) iespējamais finansiālais efekts (150 000 latu, kas, piekrītiet, nav īpaši daudz, ja salīdzina ar sacīkšu braucēja Šūmahera vienu pašu par miljonu apdrošināto kāju). Un tomēr – tas ir precedents, kam varētu sekot turpinājums.
Starp citu, nākamā nedēļa notikumu ziņā būšot vēl interesantāka un daudzveidīgāka. Ja arī nebūs, nu kā gan varētu to nesolīt?
