Pārsteidzoši lielā vēlētāju līdzdalība un vienprātība Lietuvā rīkotajā referendumā par labu Eiropas Savienībai mudina iedziļināties kaimiņu pieredzē. Ir ļoti vilinoši gūt tik pārliecinošus rezultātus.
Pārsteidzoši lielā vēlētāju līdzdalība un vienprātība Lietuvā rīkotajā referendumā par labu Eiropas Savienībai (ES) mudina iedziļināties kaimiņu pieredzē. Ir ļoti vilinoši gūt tik pārliecinošus rezultātus. Tomēr, spriežot pēc vairāku Lietuvas vadošo politiķu izteikumiem un sarunām ar vēlētājiem, iznāca secināt, ka starp referendumu rīkošanas teoriju un praksi nebūt ne vienmēr liekama vienlīdzības zīme.
Teorija
Kā tagad pēc veiksmīgi noritējušā referenduma atzīst Lietuvas valdības vadītāji un personas, kas bija atbildīgas par referenduma organizēšanu, plašā aģitēšanas un informēšanas kampaņa neesot bijusi ne jauna, ne ar kaut ko īpaši oriģināla. Dažkārt tā tikusi pat pamatīgi kritizēta. Piemēram, pārmests (un samērā drīz arī saprasts), ka kampaņas rīkotāji pārāk aizrāvušies ar pragmatiskām detaļām un momentiem, nevajadzīgi sīki (pat sīkumaini) skaidrojot, kas par cik daudz būs labāk, ko kurš par katru savu soli varēs saņemt, cik kas maksās, ja Lietuva kļūs par ES dalībvalsti.
Nenoliedzami, šāda informācija bija vajadzīga, taču līdzīgi tam, kā vērojams pie mums Latvijā, šī pārlieku konkrētā, detalizētā, pragmatiskā informācija bija sadrumstalota, tā apgrūtināja iegūt kopēju priekšstatu. Skaidrs, ka politiķi Lietuvā vēlējās, lai arī viņu individuālās aktivitātes, attieksme un argumenti tiktu ievēroti un novērtēti. Vairākas Lietuvas politiskās partijas rīkoja atšķirīgas kampaņas saviem vēlētājiem. Tomēr viņi pietiekami drīz saprata, ka tieši politiķiem nevajadzētu līst priekšplānā, izspīlējot savas zināšanas, priekšstatus un pārliecību, bet būtu maksimāli jārada iespēja runāt tādiem cilvēkiem, kas nav politiķi, bet ir pietiekami pazīstami sabiedrībā, turklāt guvuši lielus personīgus un starptautiskus sasniegumus mākslā, sportā, biznesā – tādiem, kuri pazīst ES no iekšienes un kuru viedoklim ir svars.
Prakse
Drīz politiķi saprata, ka sabiedrība jāuzrunā ne tikai sausu skaitļu un argumentu valodā, bet arī emociju līmenī. Zināmu satraukumu radīja opozīcijas partiju pārstāvju novērojums, ka vispārējais psiholoģiskais stāvoklis valstī varētu ļoti būtiski ietekmēt (pesimistiskāk noskaņotie sacīja arī – apdraudēt) referendumu. Bažas viesa tas, ka lielu Lietuvas iedzīvotāju daļu neapmierināja cenas, vispārējā ekonomiskā situācija valstī, pie kā, protams, tika vainota un tādēļ negatīvi vērtētā valdība. Īpaši beidzamajā laikā tā bija devusi vairākus ieganstus tādām domām, tādēļ bija pamats bažīties, ka balsotāji, daudz nešķirojot un nenodalot, referendumu varētu izmantot pavisam citam nolūkam – lai paustu neapmierinātību ar valdību.
Tādēļ apmēram divas nedēļas pirms referenduma kampaņa tika ievirzīta nedaudz citā gultnē: referenduma rīkotāji sāka gatavot sabiedrību tam, ka balsojums varētu arī izgāzties. Dažkārt pat apzināti kāpinot emocionālo spriedzi, sabiedrība tika «katram gadījumam» gatavota, lai tā cilvēku daļa, kurai pret Lietuvas dalību ES nebija izteikti negatīva attieksme, saprastu, ka kritiskā situācijā tieši no viņiem varētu būt atkarīgs referenduma un tātad visas valsts liktenis. Ar šādu gana smalki darinātu instrumentu daudzi iedzīvotāji tika jau iepriekš sagatavoti, ka ne labvēlīgie laika apstākļi, ne darbi dārzā vai sētā, ne kultūras vai sporta pasākumi nevar būt attaisnojums tam, lai nedotos uz vēlēšanu iecirkņiem. Tādēļ arī gan laukos, gan pilsētās, kur referenduma dienās pabijām mēs, Latvijas žurnālisti, novērojām nesteidzīgu mieru: cilvēki ieradās balsot, iepriekš sastādījuši kartupeļus, apmeklējuši baznīcu vai arī atceļā no motokrosa vai koncerta. Apbrīnojami vienādi skanēja viņu paskaidrojumi: gandrīz visi bija klausījušies aģitācijas runas, tomēr izvēli izdarījuši nevis to ietekmē, bet gan «domājot prātīgi» un patstāvīgi – par savu bērnu un mazbērnu nākotni, kam ES vajadzētu būt daudz stabilākai, nekā piedzīvojušas līdzšinējās Lietuvas iedzīvotāju paaudzes.
Rezultāti
Par Lietuvā notikušā referenduma rezultātiem runāts daudz. Gan tos vēl pētīs un vētīs. Taču jau pagājušās pirmdienas rītā, kad tika pavēstīta oficiālā informācija par referenduma norisi, man šķita, ka rezultātus varētu iedalīt kvantitatīvajos un kvalitatīvajos. Kvantitatīvi tos raksturo oficiālie skaitļi, kas apstiprina pašu referenduma faktu un funkciju, ka tā ir izpildīta ar uzviju: tik un tik procentu piedalījās, tik un tik nobalsoja par, bet tik un tik – pret ES.
Tomēr ne mazāk būtisks man šķiet arī kvalitatīvais rādītājs: referendums Lietuvā apliecināja, ka sabiedrība balstās uz stipriem pilsoniskuma pamatiem; ka šajā valstī ir maz vienaldzīgo; ka sabiedrība ir gatava paust savu viedokli un aktīvi iestāties par savu izvēli valsts, savu bērnu nākotnes vārdā. Un šo referenduma kvalitatīvo vērtību pauž viens skaitlis: 58 procenti no visiem balsstiesīgajiem Lietuvas iedzīvotājiem ir izteikuši atbalstu savas valsts iekļaušanai Eiropas Savienībā. Šis rādītājs neatstāj nekādas šaubas par izvēles likumību.
