«Ziņas» šopavasar jau vairākkārt rakstīja par Latvijas ikgadējo «nacionālo neprātu» – kūlas dedzināšanu. Piedāvājam Cenu pagasta iedzīvotāja pārdomas par to, kas to ir izraisījis, un iespējamos risinājumus.
«Ziņas» šopavasar jau vairākkārt rakstīja par Latvijas ikgadējo «nacionālo neprātu» – kūlas dedzināšanu. Piedāvājam Cenu pagasta iedzīvotāja pārdomas par to, kas to ir izraisījis, un iespējamos risinājumus.
Zāle jau varen sazēlusi, bet joprojām pa Latvijas, arī mūsu rajona, ceļiem joņo sarkanas mašīnas ar zilām bākugunīm un nikniem vīriem kabīnēs. Nikniem – par cilvēku stulbumu un vienaldzību. Jā, joprojām dedzina kūlu. Tā ir slimība, smaga un hroniska un pamatīgi ielaista. Ielaista tādēļ, ka joprojām cīnāmies ar sekām, nevis ar cēloņiem. Katrai kaitei kā nezālei jāiznīcina sakne. Padomāsim par tās vēsturi. Jā, Ulmaņlaikos nededzināja, – visi lauki bija appļauti un noganīti. Kūlas nebija. Tas tādēļ, ka katrā mājā laukos bija pilnas kūtis, un lopi, protams, jābaro – tie jāgana, un arī siens daudz jāgādā.
Gaļa un piena produkti bija ļoti pieprasīti Latvijā, bet ar sviestu un bekonu apgādāja pusi Eiropas, turklāt pašu tirgos ne graudi, ne sviests, ne cukurs, ne gaļa nebija no Polijas, Lietuvas un citām zemēm, bet savi. Tas bija ienesīgs bizness.
Tad nāca «krievu laiki». Lopi tika atņemti. Bizness aizliegts. Zeme kolhoziem un sovhoziem. Vēlāk ļāva turēt ļoti ierobežotu skaitu lopu. Citos kolhozos pat piemaksāja, ja neturēja govi. Pamazām auga lauku cilvēku virzība uz pilsētām, sevišķi jauniešu. Izmira īsto zemes saimnieku slānis. Reti kurš ar izkapti varētu nopļaut tās platības, ko pļāva vīri pirms kara. Tad nāca «deviņdesmitie» ar mērķtiecīgu lauksaimniecības iznīcināšanu. Nepamatoti vienādi tika likvidētas gan ekonomiski stabilās un perspektīvās, gan viduvējās un vājās saimniecības.
Stipri lauki, liekas, kādam traucēja taisīt negodīgu biznesu. To visu katrs zinām un nojaušam. Bet bija cerības, likās, ka ir perspektīva, tādēļ tika privatizēta zeme, tika atgūti senčiem atņemtie īpašumi. Cerējām, ka būs kā Ulmaņlaikos. Nebija. Pašu gaļa, cukurs un daudzi citi produkti, ko ražojām no pašu lauku produkcijas, tiek izspiesti no tirgus. Lopu skaits laukos ir katastrofāli sarucis. Kam tad tagad pļaut tās pļavas un grāvjus? Siens nevienam nav vajadzīgs. Tāpēc arī ir kūla.
Klausoties radio un lasot presi, bieži izskan teikums: «Nevajadzēja sagrābties, ja nevar apsaimniekot!» Lielākoties šie padomdevēji ir cilvēki, kas dzīvo pilsētās. Viņi nezina, ka lauku tantiņa un onkulis šodien vairs nevar finansiāli uzturēt lopus. Viņiem vajadzētu painteresēties, cik šodien maksā aršana, kultivēšana, sēšana, pļaušana, cik maksā veterinārie pakalpojumi, analīzes, kuras ir obligātas, apsēklošana, zāles, mikroelementi un minerālmēsli. Tam pretī saņemsiet, cik tā tante vai onkulis saņem par nodoto gaļas kilogramu un nodoto piena litru. Tad varbūt jūs, gudrie padomdevēji, sapratīsiet, ka tas nav slinkums.
Uzreiz dzirdams pretarguments: «Atdodiet, ja nevarat!» Kam? Atpakaļ pagastam? Kas mainīsies? Vai nabadzīgie Latvijas pagasti appļaus šīs platības? Protams, nē! Nav naudas. Ir pagastos miljons citu problēmu. Skan: «Sodīt zemes īpašnieku, ja nevar noķert dedzinātāju! Lai sargā!» Kas sargās šo pagastu zemi. Vai pagasta valdes vīri un sievas skraidīs pa visiem nostūriem, dzenājot puišeļus? Algot sargātāju brigādes nav naudas. Kā zinām, šodien par brīvu ir tikai siers peļu slazdā.
Ko darīsim ar dzelzceļa stigām? Parēķiniet: desmit metru uz abām pusēm viens kilometrs dzelzceļa – divi hektāri jānopļauj! Cik Latvijā ir kilometru dzelzceļa stigu? Astronomisks cipars, kas būtu jānopļauj! Tam jāpieskaita vēl elektrolīniju stigas… Tā, lūk, ir ar to «slinkumu».
Manuprāt, ir viens risinājums, kas mīkstinās šo mūsu lielo «sāpi». Ziemā daudzas pašvaldības slēdz līgumus ar zemniekiem par ceļu tīrīšanu. Šādus pašus līgumus varētu slēgt arī par kādu sevišķi akūtu kūlas platību nopļaušanu. Te nu vajadzētu ar savu finansējumu piedalīties valstij. Tā taču ir valsts mēroga problēma. Cik daudz naudas tiek izlietots, lai šos pašus laukus vairākkārt dzēstu ugunsdzēsēji? Cik maksā šāds izsaukums? Tikpat, cik būtu jāmaksā traktoristam par šīs platības appļaušanu. Valstij būtu jāpadomā, kas izdevīgāk.
Vēl jau paliek arī paši dedzinātāji. Nav noslēpums, ka lielākā daļa tie ir pusaudži. Dedzināts tiek, lai gūtu baudu no tā «foršā skata», lai viens otram varētu pajautāt: «Tu redzēji, kas par flammi bija? Mēs «paņēmām pēdu».» Tur valsts līdzēt nevar. Tā jau ir ģimenes vaina, ka pusaudzis nezina, kas ir slikti, kas labi. Vecāki (arī skola), liekas, nav kārtīgi pastāstījuši, cik bagāta fauna mīt zemāk par viņu ceļgaliem. Vai putniņi, kukaiņi, tārpiņi un cita dzīvā radība grib dzīvot (ja izdzīvo) krāsmatās? Mēs uztraucamies par Ozolsalu, Olaini, naftas termināliem, bet paši katru gadu radām vēl lielākas ekoloģiskās briesmas. Dabā jābūt līdzsvaram. Tajā nekā lieka nav. Mēs cenšamies par varītēm to izjaukt. Tas ir bīstami. Dedzinātājiem vajadzētu par to padomāt. Labāk, lai tā kūla pūst, tur, kur tā ir. Ja to platību gadiem nevienam nevajag apstrādāt, lai taču stāv. No tā zemes vērtība nezūd, bet tikai palielinās.
