Andrieva feļetons. Klāt tomātu stādīšanas sezona. Pilsētu tirgos tomātu un citu stādu kupenās noslāpst pat čiepstieni «spirķik, vodočka, sigareti».
Andrieva feļetons
Klāt tomātu stādīšanas sezona. Pilsētu tirgos tomātu un citu stādu kupenās noslāpst pat čiepstieni «spirķik, vodočka, sigareti». Apvītušu banānu, paštaisītu makaronu un kopš Lieldienām pāri palikušo olu tirgotāji ar skaudību noraugās ļaužu pūlī, kas no vārtiem taisnā ceļā diebj pie stādu pārdevējiem.
Par puķēm nerunāsim. Vīrieša prātu, vēderu un maku var interesēt tikai tādi augu valsts eksemplāri, kas vai nu ēdami uzreiz, vai, sliktākajā gadījumā, sola kaut kad vēlāk nest augļus vai pašmāju konservu burciņas.
Burzu rokās sievas doto tomātu šķirņu sarakstu un, kā pirms niršanas plaušās ievilcis gaisu, metos nakteņu dzimtas lakstu biezoknī. Pa laikam tajā pretī pavīd kāda tantuka pieglaimīgs vaigs. «Ko kundziņam piedāvāt? Ir visādi tomātiņi, labu labie… Ir kāpostiņi, pipariņi…» Kāposti, protams, lai paliek zaķiem un kāpostu zupai, mani interesē vienīgi tomāti. Jautāju brillītēm, kas vien redzamas aiz brikšņiem: «’Peremoga’, ‘Dombello’, ‘Vērša sirds’ jums ir?»
«Kā ta’ nu nebūs, protams, ka ir! Kundziņš labi zina, kas īsta manta – tās vecās labās šķirnītes arvien vēl lietpratējiem cieņā. Tūliņ došu, cik ta’ vajag? Ak, pa desmit, pa desmit… Re, man vēl ‘Jūrmala’ arī ir un ‘Lastočka’…» Un dārzniece tā ka pieliecas, tā ka pietupstas, tā ka pieliecas un tik ceļ lakstu saišķus vienu pēc otra. Dažs īsāks, cits maktenāks. Es tik lieku somā un maksāju pa desmit santīmiem gabalā.
Ieradies mājās, saprotu, ka esmu absolūts nejēga. Vismaz to vēstī sievas iznīcinošais skatiens, ko viņa pievērš man, tikko acis uzmetusi sarūpētajiem stādiem.
«Ko tu esi atvedis?! Vai nebiju pieteikusi, lai būtu pa desmit no dažādām šķirnēm? Kāpēc pirki šīs maikstes?»
Pēc brīža noklausos īsu botānikas kursu, tam seko mūžīgi papildināmais traktāts par vīriešu neaptēstību, līdz beigās uzzinu kaut ko patiešām vērtīgu: nekad nedrīkst pirkt stādus pie viena pārdevēja! Katrs cik necik izveicīgs andelmanis apgalvos, ka viņam ir tieši tās šķirnes stādi, kādi vajadzīgi tev, un viņš tos visus cels no vienas dēstu kastītes, laipni smaidīdams, un vēl uzmetīs vienu pa virsu – lai kunde viņu pieminētu ar labu vārdu. Kā tad – ar labu gan! Turpmāk tomātus, gurķus un dilles pirkšu tikai veikalā, dārzeņi taču grašu vērtē.
Pēc vakariņām ieskrien sievas draudzene. Nezin kādēļ viņa sākumā runā ķīniski. Kad beidzot izdodas atšifrēt, saprotu, notikusi nelaime. Viņa nopirkusi tomātus, apēdusi – jēla mute palikusi, lūpas sāp, uz vaigiem pumpas… Alerģija, vārdu sakot. Esot gadījušies tie, no Spānijas ievestie tomāti. Pamācu sābrieni, ka jāēd vietējā produkcija, bet viņa saka, ka arī tas nelīdzēšot, Eiropas kvalitāte, standarts un tehnoloģijas arī pie mums ievazātas. TV kastē esot rādīts, kā mazītiņā briketē iesprausts zaļš augs, pie saknēm sīkas šļauciņas. Pa tām piegādā barības vielas no lieliem kubuliem, kuros datori sajauc ar ūdeni dažādus pulverīšus un jiptes. Un tomāti aug griezdamies, lieli un tikpat spīdīgi sarkani kā veikalā redzamie. ES standarts, vienvārdsakot. Tāpat audzē arī gurķus, tikai attiecības citas.
Naktī pret rītu, kad mani mēdz piemeklēt ģeniālākie atklājumi, attopu, ka varētu taču ietaupīt lērumu laika un spēka, nevajadzētu neko ne tirgū meklēt, ne pašam audzēt, ne veikalā pirkt. Teiksim, brokastīs galdā var servēt dažādas turziņas: «Nitrāti», «Fosfāti» «Pesticīdi», «Herbicīdi»… Sieva var mīļi uzsmaidīt un jautāt, sniegdama karoti: «Ko šorīt vēlies? Tomātiņus? Tad jāņem pa karotītei no tā, tā un vēl šā pulverīša; naža galu no tās paciņas un divas karotītes, āre, no šīs. Vari dabūt arī gurķīšus, tad proporcijai jābūt citādai…»
Un tad mēs būtu tiešām neatkarīgi no Spānijas, Grieķijas vai Jaunzēlandes tomātu mūmijām, bet iztiktu pilnībā ar pašmāju dārzeņiem, turklāt ar šādu inovatīvo pieeju iztiktu vispār bez audzēšanas, laistīšanas, bez kukaiņiem un kāpuriem.
