Man nav pretenziju pret daudzajiem veikaliem, birojiem, saloniem un tā tālāk, bet man ir pretenzijas pret pārvietojamiem veikaliem.
Man nav pretenziju pret daudzajiem veikaliem, birojiem, saloniem un tā tālāk, bet man ir pretenzijas pret pārvietojamiem veikaliem. Reiz bija… ne pasakā, bet dzīvē un nemaz ne tik sen Lielajā ielā 30 veikals «Ruksītis», gaišs, ērts. Tajā bija gaļas izstrādājumi, piena produkti un tālāk kādā nostūrī alkoholiskie dzērieni un konfektes. Visu veidu produkcija bija labi pārskatāma, kvalitatīva, strādāja arī laipnas pārdevējas. Tas bija mans veikals, arī attāluma ziņā – tuvākais pie mājām. Kad tuvojās Lieldienas, pie gaumīgi noformētā skatloga varēja acis priecēt ne tikai bērni, bet arī pieaugušie. Tāpat pirms Jāņiem, es vēl kā šodien iztēlē redzu uz linu auduma keramikas traukā kārdinošos speķa pīrāgus, starp ozola zariem paslēpto alus krūku, rudzupuķēm pilno vāzi. Arī pirms Ziemassvētkiem skatlogu rotāja gaumīgs un sirdij tīkams noformējums.
Tad veikalu slēdza. Ilgi remontēja. Man vairs nebija sava iemīļotā veikala. Iepirkos šur tur, bet ļoti gaidīju, kad durvis vērs mans veikals.
Sagaidīju, bet, kad tajā iegāju, mani pārņēma bezmaz vai šoks. Tik šaurs un saspiests, bail, ka ar savu somu neapgāžu kādu burku. Turpat maize un ziepes. Logam priekšā pie pašas kases – dzērienu pudeļu grēda. Smacīgi… Ātrāk ārā!
Un tā man vairs nav sava veikala. Iepērkos atkal šur tur, jo vienkārši aiz cieņas pret sevi tādā iepirkties nevēlos.
Jā, kad tuvojās Lieldienas, domāju, kā gan viņi noformēs skatlogu, ja tāda vairs nav. Bet viņiem to arī nevajadzēja, jo viņu uztverē Lieldienas ne ar ko neatšķiras no parastajām darbdienām. Arī svētkos vienu aizbarikādēto logu rotāja bezgaumības kalngalam līdzvērtīgie alus pudeļu «aizkari», otru – kastes ar pudelēm.
Tā, lūk, ne vienmēr daudzums ir noteicošais. Jelgavā tiešām ir daudz veikalu, bet cik no tiem ir labu?
Varbūt kāds zina, kur atrodas pazudušais «Ruksītis»? Mani attālums nebiedētu.
