Sen, sen cauri Latvijas līdzenumiem vilka ilgi gaidīto gāzes vadu.
Sen, sen (vēl tajos laikos, kad cilvēkiem bija vairāk naudas nekā iespēju to tērēt, tas ir, kad bija deficīts, kolhozi, virsnieku madāmu un partijas funkcionāru kundžu ilgas pēc kremplīna kleitām, bet veči jau pirka šņabi par četriem rubļiem 12 kapeikām pudelē, ar skumjām atcerēdamies, ka vēl tikai pirms dažiem gadiem tas maksāja trīs, nulle septiņas) cauri Latvijas līdzenumiem vilka ilgi gaidīto gāzes vadu. Veselu pilsētu un prāvāku lauku ciematu iemītniekiem nu radās iespēja izbaudīt civilizācijas ērtības.
Bija sagadījies tā, ka resnā cauruļvada projektētāji uz kartes un arī dabā trasi bija nosprauduši garām vietējam ciematam, ko gazificēt paredzēja tikai aiznākamajā piecgadē, un tikai puskilometra attālumā no Salmiņu Kārļa dārza stūra. Protama lieta, Kārlis arī ilgojās pēc ērtībām. Tās viņš prata novērtēt labāk par daudziem citiem. Kamēr vairums kaimiņu traucās dzīvot moderno ciematu daudzdzīvokļu kastēs, Kārlis tika būvējis un aprūpējis savu privāto māju, kur netrūka nekā, izņemot saimnieci, jo viņš bija rūdīts un skops vecpuisis. Kārlis bija pārliecināts, ka sievišķis mājās nozīmē tikai liekus tēriņus. Tādēļ viņš viens pats aprūpēja siltumnīcu, kas deva krietnus papildu ienākumus, un nu vienatnē arī kala plānus par to, kā savu nomaļo saimniecību gazificēt.
Kad valodām par drīzumā gaidāmo trases būvi beidzot sekoja arī darbošanās, tas ir, kad vietējā kolhoza klubā bija iemitinājušies nezin no kurienes ieradušies un nez kādēļ gandrīz nepārtraukti ieskurbuši strādnieki, kas no plostošanas brīvajā laikā mēdz arī darbināt cauruļlicēju mašīnas un metināt resno tērauda «trubu», Kārlis nolēma rīkoties enerģiski un droši. Viņš taisnā ceļā devās uz tranšejas pusi un bez liekiem ievadvārdiem noprasīja, vai nevarētu sarunāt tā, ka vīri no lielā grāvja izraktu arī tādu mazāku, līdz Salmiņa sētai. Tā teikt, vai nevarētu palaist trasi ar līkumu.
Cauruļlicēji bija ļoti atsaucīgi, viņi tikai kārtības labad vēlējās noprecizēt, vai viņu pūles tiks atalgotas, tāpēc arī jautāja vaļsirdīgi un tieši: «Bet vai nauda tev, vecais, ir?»
«Kā tad,» steidza apliecināt Kārlis. «Labu laiku esmu atlicinājis un krājis, nosauciet tikai cenu!»
Tranšejas racēji sacīja, ka viņiem jāapspriežas. Viņi nevēlējās palaist garām šāda darījuma iespēju, jo vairāk tāpēc, ka iepriekšējā vakarā bija saņēmuši algu un gandrīz visu to atstājuši tuvējā veikalā, kur papīrīšus maina pret «stikla desu» un ķilavām tomātu mērcē. Tādēļ apspriede norisinājās ļoti ieinteresēti un konstruktīvi.
«Kas ir, prasīsim viņam, lai uzsauc vismaz kasti šņabja,» ierosināja viens no racējiem, kuram dvēselē un ribās liesmoja zvērīgas slāpes.»
«Bet kā to atpelnīsim?» šaubīgi iejautājās cits, «kā mēs izgrozīsimies?»
«Ek, gan jau kaut ko izdomāsim,» pirmais nerimās, «galvenais, lai večuks nepārdomā: kamēr viņš ar mieru maksāt jātiek salāpīties, un tad jau arī nāks padoms. Galvenais kalt dzelzi, kamēr karsta…»
«Bet tas taču ir par daudz – veselu kasti…» šaubījās trešais. «Kas daudz grib, maz dabū. Varbūt pietiks, ja izspiedīsim no viņa pa pusstopam uz galviņu?»
«Nu, nē! Kā gan tu domā – trasei līkumu palaist – vai tas ir tik vien kā nospļauties?! Bet labi jau, lai liek galdā vismaz piecus sarkanos…»
Pie tā darbarūķi arī palika.
«Cik?» nepacietīgi jautāja Kārlis puišiem, kas pēc apspriedes bija atgriezušies manāmi uzbudināti.
«Piecussss!…» aši izšāva jaunākais un nepacietīgākais, kamēr viņa vecākie un prātīgākie biedri savā pārspīlētajā prātīgumā un pieticībā nepārdomātu.
«Simtus?» vēlējās noprecizēt pedantiskais Kārlis.
Jaunais racējs, nodomājis, ka večuks viņu nes cauri, nebija ar pliku roku ņemams un smīnēdams attrauca: «Tūkstošus!»
Iestājās bīstams klusums, pārējie vīri saprata, ka neapdomīgais jauneklis vilinošajam darījumam pārvilcis treknu svītru, jo nedrīkst taču tā kaitināt potenciālo naudas devēju.
Taču Kārlis pakasīja ausi un nokremšļojies pateica: «Lai iet! Es saprotu, ka darbs ir tā vērts.»
Pēc divām dienām Kārlim gāze bija ievilkta. No rīta izgājis dārzā, saimnieks atzinīgi novērtēja profesionāļu veikumu: nakts tumsā vīri bija strādājuši tik rūpīgi, ka pat noklājuši rakumu ar akurāti vietā atliktām velēnām. Kārlis bija apmierināts. Viņš pievienoja agrāk uzliktajām magaričām visu līgto summu, tas ir, piecus tūkstošus rubļu, kā arī vēl pacienāja vīrus ar konjaku un kafiju, kas tika svinīgi uzvārīta uz jaunās gāzes plīts. Pats par sevi saprotams, ka viņš apņēmās respektēt atsaucīgās brigādes lūgumu īpaši neplātīties par kopējo darījumu… Salmiņu Kārlis bija ar sevi ļoti apmierināts: viņš vienīgais visā apkārtnē bija ticis pie dabas gāzes.
Bija pagājis rudens, pagāja ziema un arī pavasaris jau ieziedējis vasarā. Vienu rītu Kārlis ierasti uzšvirkstināja sērkociņu, taču nekā: gāzes liesmiņa neuzšāvās. Pamēģinājis vēl dažas reizes, Kārlis saprata, ka gadījusies kāda ķibele. Viņš ieslēdza un klausījās radio ziņas, vai nebūs kaut kas teikts par gāzes apgādes traucējumiem, varbūt par maģistrāles profilaktisko apkopi vai mazums vēl par ko. Radio par gāzes vadu klusēja. Rajona avīzē arī nekas netika rakstīts. Uzmanīgi apjautājies tuvējā veikalā un vērsies vēl pie dažiem tikpat kompetentiem avotiem, Kārlis noprata, ka ar maģistrālo gāzes vadu nekādu problēmu nevajadzētu būt un tad jau vaina, visticamāk, varētu būt viņa atzarā. Pēc zināmas iekšējās šaubīšanās Salmiņš tomēr izšķīrās pārkāpt strādniekiem doto klusēšanas solījumu un devās uz ciema padomi pie paša izpildkomitejas priekšsēdētāja. Teica kā pie bikts: «Tā un tā, samaksāju piecus tūkstošus rubļu, bet laikam vada vilcējiem būs brāķis gadījies…»
Priekšsēdētājs uzbīdīja uzacis līdz pašai kailajai galvas virsai: «Kādus tūkstošus samaksāji? Ko ievilka, kas un kāpēc?»
Un tad gāja vaļā tas lērums, ko vecāki ļaudis atceras vēl šobaltdien. Uz Salmiņiem cita pēc citas brauca milicijas mašīnas un melnas «volgas» ar izšķērdēšanas apkarošanas priekšniekiem un dažādu komisiju pārstāvjiem. Kārlis drebošu sirdi un nogurušām rokām rakstīja dažādus paskaidrojumus, līdz beidzot viņa pagalmā ieradās pati galvenā komisija ar skumja izskata biedru no pašas Maskavas gāzes ministrijas. Izsauktā racēju brigāde uzmanīgi kā sapieri raka pagalmu tajā virzienā, kur, kā rādīja Kārlis, bija jābūt pieslēgumam pie «lielās trubas». Rajona avīzes fotogrāfs bildēja kadru pēc kadra. Kad zemē ieliktā caurule bija atrakta līdz dārza stūrim, lāpstas atdūrās pret vairākiem kontūrā saslēgtiem gāzes baloniem, kuru kopējā vērtība bija četrdesmit rubļu.
Vai gan lieki jāsaka, cik Kārlis Salmiņš nu bija nikns! Un arī speciālās komisijas skumjais pārstāvis no Maskavas bija kļuvis vēl skumjāks – tik skumjš, ka viņam acīs sariesās asaras, un, lai tās novaldītu, viņš piespiesti iesmējās.
«Nu, ko, biedri Salmiņ, jūs mūs visus pamatīgi iznerrojāt. Nāksies jūs tiesāt un sodīt par…» Skumjais vīrs tā arī nepateica, par ko. Viņš tikai pēkšņi pasmaidīja un, pamirkšķinājis ar aci ciema izpildkomitejas priekšsēdētājam un vietējam fotoreportierim, noteica: «Bet varam jau sarunāt cilvēcīgi, ja uzsauksiet vakariņas mums, tālu braukušajiem…»
Pēc dažām minūtēm automašīnu kortežs sacēla putekļus rajona centra virzienā. Pilsētiņas lepnākajā restorānā Kārlis cienāja komisiju ar vakariņām. Cik tās viņam izmaksāja – to vīrs nevienam neizpauda.
