Pacienta tiesību regulējums, kas noteikts mūsu valsts tiesību aktos, ir tikai pacienta tiesību minimums.
Pacienta tiesību regulējums, kas noteikts mūsu valsts tiesību aktos, ir tikai pacienta tiesību minimums. Tomēr ne pacienti, ne ārstniecības personas nezina pat to. Tieši «spēles noteikumu» – tiesību, pienākumu un atbildības – nepārzināšanas dēļ visbiežāk starp pacientiem un ārstiem rodas problēmas. Lai situāciju uzlabotu un padarītu atbilstošu Eiropas Savienības prasībām, līdz šā gada beigām plānots izstrādāt un iesniegt Saeimā pacientu tiesību likumprojektu un grozījumus tiesību aktos.
Ko tad būtisku nepieciešams mainīt? To savā ziņojumā aprīlī norādījis Pasaules Veselības organizācijas eksperts Lars Fallbergs pēc detalizētas iepazīšanās ar tiesību aktiem un pacientu tiesību situāciju Latvijā. Viņš secina un rekomendē:
jebkurai turpmākai juridiskajai reformai veselības aprūpē jāietver vispārējs likums, kas regulētu ne tikai praktizējošo ārstu, bet visu veselības aprūpes profesionāļu atbildību;
normas, kas reglamentē pacientu medicīniskās un personīgās informācijas konfidencialitāti, ir neapmierinošas;
pacienta pamattiesības ir tiesības iesniegt sūdzību; sūdzību mehānisms būtu jāizstrādā tā, lai tas darbojas gan vietējā, gan reģionālajā līmenī, ar centrālo koordinēšanas orgānu;
paralēli sūdzību procedūrai vajadzētu darboties pacientu ombudsmenam, kas uzklausa gan vietējās, gan reģionālās sūdzības un veic centrālo saskaņošanas funkciju. Ombudsmenam jābūt tiesībām bez kavēšanās saņemt medicīniskos ierakstus un izteikt kritiskus slēdzienus par veselības aprūpes iestādēm, kad tas ir nepieciešams;
pacientu tiesību likums Latvijā būtu nozīmīgs solis pacientu aizsardzības uzlabošanai, paralēli būtu jāizstrādā arī atbilstošs likums, kas regulētu ārstniecības personu pienākumus; jāizstrādā īpašs likums, kas regulētu garīgi slimu personu stāvokli; garīgi slimu pacientu tiesības ir ļoti būtiskas, jo pastāv iespējas šādus pacientus hospitalizēt pret viņu gribu;
likumā jāizceļ medmāsu loma, iespējams, ka medmāsas ir tie veselības speciālisti, kas visvairāk saistīti ar pacientu tiesībām un spēlē nozīmīgu lomu pacientu tiesību veicināšanā un aizsardzībā.
Pacientu tiesību aizsardzības likuma un dažādu grozījumu spēkā stāšanās neapšaubāmi būs liels notikums veselības aprūpes sistēmā. Taču to darbība būs ļoti atkarīga no pacientu un ārstu informētības – būs jāveic plaša informācijas kampaņa.
Latvijas Pacientu tiesību biroja (LPTB) pieredze rāda, ka pacientu tiesības visbiežāk netiek realizētas nevis tāpēc, ka ārsti to apzināti nevēlas, bet gan tāpēc, ka tās nezina. Ārstniecības personas savu profesionālo darbību nereti balsta tikai uz nodoto ārsta (tā saukto Hipokrāta) zvērestu un personīgajiem morāles un ētikas standartiem. Vājas ir arī pacientu zināšanas, kā to konstatējām 4400 pacientu aptaujā 2002. gada nogalē. Izrādījās, ka 80 procentiem pacientu nav adekvāta priekšstata par jēdzienu «pacienta tiesības» un līdz ar to arī par veselības aprūpes sniedzēju pienākumiem. Pusei aptaujāto bija pretenzijas par pēdējos gados saņemto veselības aprūpi, 54 procenti bija izdarījuši neoficiālos maksājumus un pieci procenti tos izspieduši. Tikai 17 procenti Latvijas pacientu zina, kur vērsties pēc palīdzības vai padoma, ja rodas pretenzijas par saņemto veselības aprūpi.
LPTB kā sabiedriska organizācija, kuras mērķis ir palīdzēt pacientiem realizēt savas tiesības veselības aprūpē, sniedzot informāciju un juridiskas konsultācijas. Jau pašlaik veselības aprūpes sistēmā realizē lielu daļu no LR Ombudbiroja likumprojektā minētajām funkcijām. Mūsu konsultēto iedzīvotāju skaits ik gadu aug – 2001. gadā padomu saņēma 400 pacientu, pērn – 700, bet šā gada pirmajos četros mēnešos – jau 400.
Saskaņā ar LPTB statistiku pacientu neapmierinātība ar saņemtās veselības aprūpes kvalitāti ir līderpozīcijās. Desmit procentu no 2002. gadā konsultētajiem pacientiem vēlējās sākt tiesvedību.
Ārsta un pacienta attiecības ir evolucionējušas. Medicīnas zinātne ir ļoti strauji attīstījusies un līdz ar to arī piedāvātās iespējas. Nav vairs tie laiki, kad katrs ārsta vārds bija jāuztver kā vienīgā un absolūtā patiesība. Ārsti (un arī tie pacienti, kuri nekad nav saskārušies ar problēmsituācijām veselības aprūpē), uzskata: galvenais, lai ārsts nosaka pareizu diagnozi un labi ārstē. Jā, piekrītu, tas ir pamats. Bet ar to ir par maz. Tiklīdz rodas problēma, pacients «pamostas»: «Kāpēc ārsts, nesaskaņojot ar mani, izvēlējās tieši tādu ārstēšanas taktiku? Kāpēc nebrīdināja par iespējamiem sarežģījumiem? Ja es būtu to zinājis, noteikti atteiktos no piedāvātā izmeklējuma, medikamenta, operācijas!»
Pēc pacientu tiesību likuma izstrādes jāsper nākamais būtiskais solis – jāievieš obligātā ārstniecības personu civiltiesiskā atbildības, kā arī pacientu riska apdrošināšana. Es ticu, ka vispārzināmā klauzula «likuma nezināšana neatbrīvo no atbildības» pavisam drīz darbosies arī veselības aprūpē.
Publicēts
