Kad mācījos sestajā klasē, sirdsdraudzene pierunāja iet uz volejbola treniņiem. Pamazām tīkla bumbas spēle iepatikās aizvien vairāk un meistarība arī auga.
Kad mācījos sestajā klasē, sirdsdraudzene pierunāja iet uz volejbola treniņiem. Pamazām tīkla bumbas spēle iepatikās aizvien vairāk un meistarība arī auga. Pēc dažiem gadiem sacensības mina citas citām uz papēžiem. Bijuši sāpīgi zaudējumi un spīdošas uzvaras… Taču līdz šim vēl nekad man no mutes nebija nācis ārā jautājums: «Kāpēc es vispār sāku spēlēt volejbolu?», jo sportiskajās gaitās izjutu tikai gandarījumu.
Kā zināms, pagājušās nedēļas beigās uz SELL spēlēm Kauņā, Lietuvā, devās LLU studenti. Tostarp arī sieviešu volejbola komanda – divi cilvēki. Tik vien, jo sacensību rīkotājvalstij ir tiesības izvēlēties sporta veidus, un lietuvieši, nevarēdami savās augstskolās izveidot klasiskā volejbola komandas, piedāvāja tikai «bīču» (pludmales volejbolu).
Saulīte spīd, visapkārt smaidoši cilvēki peldas, peldkostīmā jūras (labākajā gadījumā) vai ezera krastā atpūšas, spēlē bumbu. Kas var būt labāks par to? Bet Kauņā skats pavērās visai komisks: sportisti, sarāvušies kā eži kamolā, vējjakām mugurā staigāja apkārt sarkaniem (nosalušiem) deguniem, gaidot savu spēli. Līdzjutēju, protams, aukstā laika dēļ nebija. Laikā, kad saimnieks savu suni nelaiž ārā, mēs Kauņā rāvām vaļā pludmales volejbolu, kura patiesā garša vairs nebija svarīga. Citu sporta veidu pārstāvji, braucot uz spēlēm, drebinājās un šausminājās: kāpēc ir tik auksts? Te nu mēs ar mākslīgu smaidu sejā varējām demonstrēt izturību un drosmi: redz, mums jāspēlē ārā! Tikai diemžēl neviens mūs neuztvēra kā drosmīgas un rūdītas jaunietes, līdzjūtīgi vien šausminājās. Debesis apmākušās, smiltis pēc negaisa tik aukstas, ka kājas rauj krampī (spēle notiek plikām pēdām), ass vējš, un gaisa temperatūra plus 12. Nu kurš rīko sacensības ārā, kad ievas zied?!
Bet tas vēl nav viss. Ierādīja mums mitekli ar divdomīgu nosaukumu «Izolators». Daudz kur ir būts, tālab mierīgi samierinātos ar to, ka atlupušais sienas apmetums kuru katru brīdi var uzkrist virsū, ka zirneklīši apkārt lodā, bet tādā aukstumā gan iemigt nevar. Melotu, ja teiktu, ka agri gājām gulēt, taču nedz vēlā nakts stunda, nedz speciāli, lai sasildītos, iedzertais «graķītis», nedz treniņtērps mugurā un divi pāri zeķu kājās nenovērsa aukstuma drebuli. Likās it kā logu vispār nav. Tikai apmēram piecus grādu «siltais» nakts gaiss. Brrrr…
Aukstumā nodzīvotās dienas ilgi paliks atmiņā. Nekas. Arī tas bija piedzīvojums. Toties aizvakar piknikā tepat mājās vēlā vakarā likās ļoti silts. Atceros, Kauņā prātoju, vai nu saslimšu vai norūdīšos. Urrā, uzvarēja otrais variants!
