«Par spīti grūtiem laikiem, dzied jautri mūsu bars,» šie Eduarda Veidenbauma vārdi, šķiet, visprecīzāk raksturo vienu no savdabīgākajām Latvijas mūzikas apvienībām – «Gatera strādniekus».
«Par spīti grūtiem laikiem, dzied jautri mūsu bars,» šie Eduarda Veidenbauma vārdi, šķiet, visprecīzāk raksturo vienu no savdabīgākajām Latvijas mūzikas apvienībām – «Gatera strādniekus». Grupas darbošanās ir spilgts apliecinājums tam, ka muzikālo un pašizpausmes formu daudzveidība ir neierobežota, tās vienīgais kritērijs ir cilvēka emocionālā attieksme pret pasauli.
«Gatera strādnieki» nevienu nemāca dzīvot pareizi, grupas dalībnieku spēlētprasme nebūt nevar būt paraugs tiem jaunajiem mūziķiem, kuru mērķis ir iekļūt Ginesa rekordu grāmatā par vispareizāk un ātrāk nospēlētu Rimska -Korsakova «Kamenes lidojumu». «Gatera strādnieki» klausītājiem piedāvā kaut ko citu – ironiju, pašironiju un savu īstenības redzējumu.
«Ziņas» iztaujāja «Gatera strādnieku» Jelgavā dzīvojošo ģitāristu Uldi Siliņu, lai uzzinātu kaut ko vairāk par šo grupu, kuru, pēc daudzu teiktā, cilvēkiem bez humora izjūtas klausīties kategoriski aizliegts.
Kad un kāpēc sākām spēlēt? Brigāde «Gatera strādnieki» izveidojās 1992. gadā Rīgā. Es kopā ar grupas multiinstrumentālistu Viktoru strādāju Rīgas kinostudijā, kas uzskatāma par grupas dzimšanas vietu. Gribējām muzikāli izpausties, virknēt sakarīgas un nesakarīgas skaņas pēc mūsu brīvas izvēles. Es ņēmu rokās ģitāru, bet Viktors sēdās pie bungām. Tāpat kā vairākums, sākām spēlēt mājas apstākļos, vēlāk mūsu brigādi papildināja citi cilvēki. Sākumā pārsvarā spēlējām akustisku mūziku, pēc tam gan tomēr «elektrizējāmies», kļuvām smagāki. Taču vienmēr esam spēlējuši ar nelielu folka, pankroka un humora ievirzi. Vajag, lai mūzika būtu priecīga.
Mūsu pirmais koncerts bija vienkārši grandiozs! 1992. gadā «Gatera strādniekus» uzaicināja nospēlēt kādas Limbažu vidusskolas izlaidumā, pēc kura skolas direktors, šķiet, vēl aizvien lauž krēslus. Tikai pēc desmit gadiem uzzināju, ka uz pasākumu bija uzaicināti un pirmajā rindā sēdēja Amerikas latviešu mācībspēki. Viņiem mūsu uzstāšanās bija visai paliels šoks. Esam spēlējuši gan cūku bērēs, gan kāzās, gan skolu izlaidumos un klubos, īpaši veiksmīgi koncerti mums savulaik bijuši «Pulkvedī», nu jau «iznīkušajos» «MadMix» un «Pizza Palast», gan Jūras akadēmijā. Pēdējā laikā uzstāties iznāk reti, un šajā ziņā, šķiet, mums pašiem vajadzētu izrādīt lielāku iniciatīvu, lai gan viens no iemesliem, kāpēc uzstājamies ne visai bieži, ir tas, ka izmēģinām programmu vienā sastāvā, tad kāds no šā sastāva pazūd un nākas mēģināt no jauna, ar citu cilvēku. Pašlaik brigādē ir trīs cilvēki – es, Viktors, kas spēlē taustiņus un bungas, kā arī Edgars, mūsu dziedamā rīkle.
Pašos pirmsākumos mūsu attieksme pret spēlēšanu bija gluži nopietna, rūpīgi izstrādājām katru kompozīciju. Tomēr nepretendējam uz superpareizību ne dziedāšanā, ne spēlēšanā. Ne visiem patīk mūsu mūzika, taču mēs arī necenšamies izpatikt, un var jau klausīties arī ko citu, vai ne? Svarīgākais ir, lai cilvēki uztver to, ko esam gribējuši pateikt. Starp citu, man tikko iešāvās prātā, ka to, ko spēlējam, varētu saukt par gaterrollu – «Gatera strādnieku» rokenrols.
Vai tas, ko darām, ir nopietni? Man liekas, ka mēs nopietni darām nenopietnas lietas. Uzskatu, ikvienam cilvēkam vajag mēģināt radoši izpausties, citādi ir garlaicīgi, un nevar jau visu laiku tikai sēdēt ar alus pudeli rokā… Starp citu, tajā laikā, kad vēl spēlējām divatā – es un Viktors – «Radio 2» raidījumā «Radio Buffa», ko vadīja Ufo, apņēmāmies katru nedēļu iesniegt divas jaunas dziesmas. Šo maratonu izturējām trīs mēnešus.
Pirms diviem gadiem mums iznāca brigādes «Gatera strādnieki» labāko dziesmu izlase «Nemanāmo augļu koku dziesmas», pagājušajā gadā izdevām 10 gadu jubilejas singlu «Kapu svētkos pālī ar trumuli rokā», kurā iekļauto dziesmu «Caurumiņš» jo bieži var dzirdēt radio «Naba» raidījumā «ZB». Tuvākajā laikā sāksim ierakstīt jaunu disku, ko ceram laist pasaulē, iespējams, jau rudenī uz brigādes kārtējo jubileju. Gabali būs visai daudzveidīgi. Gribam, lai diskā būtu gan humors, gan ironija, gan parodija, lai cilvēkiem, kas to klausīsies, nebūtu garlaicīgi. Nevar jau visu laiku «zāģēt» nopietni, jo, kā savā brigādē sakām, nezāģē to zaru, uz kura sēž ķirsis!
