Ar kādām cilvēku savstarpējām attiecībām mums parasti saistās televīzijas realitātes šovi? Lielākoties saspringtām, egocentriskām un konkurences piesātinātām, taču var būt arī citādi.
Ar kādām cilvēku savstarpējām attiecībām mums parasti saistās televīzijas realitātes šovi? Lielākoties saspringtām, egocentriskām un konkurences piesātinātām, taču var būt arī citādi. Atšķirīgas kultūras un mentalitātes cilvēku var uztvert kā ciemiņu, draugu un sarunu biedru ar līdzīgiem uzskatiem. TV 3 realitātes šovā «Aizliegtās spēles» jelgavnieki Ija un Aldis Masteiko ieguva sev jaunus ģimenes draugus – rīdziniekus Irinu, Otto un Alisi. Viņi šajā nedēļas nogalē viesojas Jelgavā.
Masteiko ģimene pastāv jau astoņpadsmit gadu. Ija un Aldis ir klasesbiedri, apprecējušies tūlīt pēc vidusskolas un tagad audzina piecus dēlus – astoņpadsmit gadu veco Māri, četrpadsmitgadīgo Artūru, divpadsmitgadīgo Dāvi, vienpadsmit gadu veco Jāni un deviņgadīgo Pēteri Emīlu. Aldis ir uzņēmējs, bet Ija – mājsaimniece. Viņi visi dzīvo klusā ieliņā kādā Jelgavas privātmāju rajonā.
Kā radās ideja piedalīties šovā?
Aldis: «Aizliegtās spēles» ir šovs, kuru Anglijā rāda jau daudzus gadus, un tur tas ir populārs. Lietuvieši, kompānijas TV3 īpašnieki, iegādājās tā licenci. Ka jāpiedalās, izdomāju es, lai sagādātu Ijai iespēju atpūsties, taču iepriekš nezinājām, kas mūs sagaida.
Ija: To viņš tikai tagad tā saka. Mani varēja aizsūtīt arī uz dziļiem laukiem slaukt simts govju! Tam, ka pieteicāmies, nebija nekādas loģikas un iepriekšēja nodoma. Arī par balvu – ceļojumu uz Turciju – uzzinājām tikai pēdējā brīdī televīzijas studijā. Varbūt vienkārši tā bija jānotiek: mums bija jāiepazīstas ar šiem burvīgajiem cilvēkiem – Irinu un Otto.
Aldis: Gribēju Ijai sagādāt pārmaiņas. Vecāki, radi un draugi par mūsu piedalīšanos šovā neko nezināja. Bijām pirmie. Arī filmēšanas grupa zināja gandrīz tikpat, cik mēs. Sižeta risināšana, scenārija rakstīšana un filmēšana noritēja gandrīz vienlaikus. Šova mērķis ir radīt iespējami lielākus kontrastus – salikt kopā pēc iespējas atšķirīgākas ģimenes, šķietami nesaderīgus pārus.
Ija: Bet mēs izrādījāmies ļoti saderīgi.
Aldis: Iznāca, ka Irinas uzskati par dzīvi ir ļoti tuvi manējiem, izņemot vienīgi to, ka viņa ir «slima» ar Indiju, kur nodzīvojusi piecus gadus.
Ija: Sākumā Aldis domāja, ka viņš kaut kur dosies. Kurš brauks – to varēja izvēlēties pats pāris. Kādu vakaru pasēdējām un izdomājām, ka šovam interesantāk būtu, ja vietām mainītos sievietes. Jo, ko tad dara vīrietis, kad atnāk mājās no darba? Negribu nevienam neko pārmest, bet bieži vien – neko…. Sievietei nonākt svešā vidē ir sarežģītāk: bērni jāpieskata, jāgatavo ēst.
Aldis: Nezinu, pēc kādiem kritērijiem mūs izvēlējās, šovam bija pieteikušies ap piecsimt pāru…
Vai nebiedēja tas, ka būsiet pirmie?
Ija: Tas mūs īpaši nebiedēja. Tikai mazliet nepatika, ka no Alda izveidoja «slikto puisi».
Aldis: Saprotu, ka tas bija vajadzīgs, lai būtu spraigums, jo citādi šovs būtu pārāk vienmuļš. Apzinos, ka neesmu fotogēnisks un labos tēlus spēlēt nevaru. Bet, ja būtu zinājis, kādu personāžu šova veidotāji man grib «piešūt», būtu arī attiecīgi izturējies, lai citas sievas redz, kādos apstākļos var nonākt…
Ija: Ļoti svarīgs ir pirmais iespaids. Lai gan Otto nebija mans tips, tomēr man viņš šķita pieņemams. Taču, ja viņa vietā būtu skūtgalvis treniņbiksēs, tad nezinu….
Vai Aldis tiešām ir tāds mājas tirāns, kā rādīja šovā?
Ija: Ir reizes, kad viņš tiranizē mani, un ir reizes, kad es tiranizēju viņu. Šovā viņu viegli varēja uztaisīt par tirānu, jo otra puse bija ļoti maiga un mierīga. Mans vīrs noteikti nav tirāns. Viņš mums ir tāds «labais lācis».
Vai nejutāt diskomfortu, kad jūs filmēja zobārsta kabinetā un masāžas laikā?
Ija: Bet tas jau bija šova mērķis – skatīties, kurš cilvēks labāk pieņem sev svešu vidi. Nevis, kā dara darbus, bet, kā iedzīvojas, cik ātri pieņem apkārtni, cik labi tur jūtas. Jo ātrāk viņš labi jūtas, jo ir uzvarētājs.
Kas otrā ģimenē šķita visinteresantākais?
Aldis: Visa tā «Indijas būšana» – smaržu nūjiņas… Ija iemācījās ūdens pīpi pīpēt.
Varbūt jūs tagad arī esat «saslimuši ar Indiju»?
Aldis: Mums Indija patīk jau sen. Visjaukākās, protams, bija vakariņas un koncerts Irinas un Otto kafejnīcā «Šantī». Interjers, austrumnieciskās noskaņas…
Vai šovs ir ko mainījis jūsu attiecībās ar vecākiem, radiem, draugiem, kaimiņiem? Vai tagad jūs pazīst Jelgavā uz ielas?
Ija: Jā, nākamajā dienā pēc šova Ledus hallē man palūdza autogrāfu. Tas bija mulsinoši. Manai mammai šovs ļoti patika, un viņa ar nepacietību gaidīja katru nākamo sēriju. Radiem un draugiem arī patika. Daži gan teica, ka paši tur nepiedalītos, bet mans raksturs esot tāds, ka es varētu.
Aldis: Es ar savu mammu vēl neesmu runājis (mūsu saruna notika pirmdien – A.O.). Lielākoties jau cilvēki šovu uztvēra ļoti veselīgi. Sākumā gan pār mums nolija samazgu spainis – sākot ar arhibīskapa Jāņa Vanaga sacīto un beidzot ar internetā lasāmajiem izteikumiem.
Ija: Man ļoti nepatīk gānīšanās, bet pie mums jau tā ir pieņemts. Tiklīdz tev kaut kas neiznāk, tā aprej. Tā vietā taču varētu priecāties par to, ka kādam iet labi, vai skumt kopā ar viņu, ja neveicas….
Aldis: Cilvēki kaut ko pa ausu galam padzird un runā, bet, kad televīzijas ekrānā ierauga šovu, brīnās – kur tad ir sekss, kāpēc nav? Lielākoties jau dažādas muļķības runā nezināšanas dēļ, bet liela loma bija arī reklāmai pirms šova. Reklāmas triks savu panāca – piesaistīja skatītājus, bet mums ļoti «iegrieza». Pirmajās dienās, lasot atsauksmes internetā, tādas samazgas nāca ārā… Nu jau pirmais vilnis noplacis un visiem apnicis gānīties. Sākumā 90 procentu bija samazgas, bet desmit procentu – argumentēti viedokļi. Tagad ir otrādi. Cilvēki izsaka savas idejas par to, kā šovu vajadzētu attīstīt tālāk. Domāju, ka tam noteikti vajadzētu būt ilgstošākam, jo mūs filmēja četras dienas, un tas bija par maz, lai iepazītu otru cilvēku.
Ija: Bet savas domas par Irinu tu tāpat paspēji izteikt.
Aldis: Jā, mūsu ģimenei viņa bija par lēnu.
Ija: Manas domas joprojām ir pie šova. Šķiet, ka Otto iepazinu pietiekami. Viņš ir labs draugs. Un abi ar Irinu ir ļoti sirsnīgi un jauki cilvēki. Man ļoti patika atpūsties viņu radītajā austrumnieciskajā vidē, bet katru dienu tajā dzīvot tomēr negribētu. Man labāk patīk sava vide.
Tu daudzus gadus dzīvo mājās un audzini bērnus. Vai tas nav nogurdinoši?
Ija: Jā, nogurstu, bet ne ļoti. Gūstu arī daudz prieka, jo nekas dzīvē nerada lielāku laimes izjūtu kā manam vaigam pieglausts bērna vaidziņš. Aldis un dēli man ļoti palīdz. Galvenais ir darba organizācija. Es visus komandēju, un viņi strādā. Veļu mazgā veļasmašīna. Māju tīra vīrieši, pat logus mazgā. Bikses Aldim esmu «buktējusi» tikai vienu reizi dzīvē, tūlīt pēc kāzām. Viņš paskatījās un teica: «Tu nemāki.» Kopš tā laika Aldis bikses «buktē» pats un māca to darīt dēliem. Mana vieta ir virtuve, un man ļoti patīk gatavot ēst.
Ko šovs mainījis jūsu abu attiecībās?
Ija: Vienubrīd, klausoties apkārtējo runas, sāku domāt: varbūt mans vīrs tiešām ir tik briesmīgs? Pēc tam gan atmetu ar roku, jo nevar taču klausīties visu, ko runā. Ja jau tik ilgi esmu ar viņu kopā nodzīvojusi un viņš man tāds nav licies, tad pēkšņi, paskatoties televizoru, kur kāds pasaka ko sliktu, es sākšu tam ticēt? Īpaši jau nekas nav mainījies. Nē, tomēr ir gan. Vīrs kļuvis romantiskāks. Otto gan bija īsta romantiķa dvēsele, pilnīgs pretstats Aldim….
Aldis: Bet ziedus tāpat tev nedāvināja!
Ija: Mans vīriņš tomēr labāks. Bet atziņas vēl turpina nākt.
Kā veidojās attiecības ar Alisi?
Ija: Viņa ir ļoti jauka un patīkama meitene. Jau otrajā šova dienā pienāca klāt, apkampa un teica: «Kā es esmu pēc tevis noilgojusies!» Tas bija tik mīļi. Alise sacīja, ka es viņas ģimenes dzīvē ienesu dinamiku. Viņa esot sapratusi, ka var dzīvot arī citādā, ātrākā tempā.
Vai otrreiz piedalītos šādā šovā?
Aldis: Citādā, jā.
Ija: Kamēr uzfilmēto vēl nerādīja televīzijā, domāju, ka jā. Bet kad sāku skatīties un ieraudzīju nākamos pārus, sāku prātot, ka diezin vai…
