Var nodzīvot dzīvi, mierīgi pildot savus dienišķos pienākumus. Mājās. Ģimenē. Darbā. Var saudzēt sevi no liekām un varbūt nevajadzīgām emocijām un uztraukumiem, norobežoties no citu sāpēm un pārdzīvojumiem, uzbūvējot sev apkārt sienu.
Var nodzīvot dzīvi, mierīgi pildot savus dienišķos pienākumus. Mājās. Ģimenē. Darbā. Var saudzēt sevi no liekām un varbūt nevajadzīgām emocijām un uztraukumiem, norobežoties no citu sāpēm un pārdzīvojumiem, uzbūvējot sev apkārt sienu. Taču bail iedomāties sabiedrību, kas sastāv tikai no mierīgiem, līdzsvarotiem un nesatricināmiem tās locekļiem. Ko darītu pasaule bez tiem, kas cenšas to griezt, varbūt reizēm pretēji vispārpieņemtajam virzienam. Būtu grūti arī bez cilvēkiem, kuriem sirdī vienmēr ir pa kādai cerībai, ar ko dalīties, dodot tiem, kuriem tās vairs nav vai atlicis pavisam maz…
Rutu Kļaviņu, domājams, pilsētā pazīst daudzi. Arī mūs, 4. vidusskolas meitenes, viņa savā laikā ir nodarbinājusi un mācījusi, cik svarīgi ir būt sportiskām. Toreiz gan daudz ko uztvērām ar vieglu prātu. Man viņa vienmēr būs Skolotāja. Savdabīga, kādu padomjlaikos nebija daudz. Skolniecei, protams, grūti bija saskatīt daudzas nianses, kas atklājušās tagad, pēc vairākiem gadiem, kad pie skolotājas Rutas mācīties sadzīvot ar savu ķermeni savas atvases ved mani draugi un līdzcilvēki. Stāstāmā viņai ir daudz.
Bērnība
Par savu dzimto vietu saucu Abrenes apriņķa Viļakas pagasta Slīpaču ciemu, kur nodzīvoju līdz deviņu gadu vecumam. Gan māte, gan arī tēvs visu dzīvi bijuši saistīti ar pedagoģiju. Tagad mani bērni Aija un Juris ir pedagogi jau trešajā paaudzē.
Māte astoņu bērnu ģimenē bija vecākā no četrām māsām. Visu dzīvi viņi visi astoņi bijuši draudzīgi un «vilkuši» uz izglītību viens otru, cik spēdami. Tēva mājas, kas bija celtas dēliem, vecākie brāļi ziedoja skolas izveidošanai, jo tuvākajā apkārtnē tādas nebija. Tur arī sākās mammas skolotājas gaitas. Viņas klasē bija ap simt bērnu vecumā no septiņiem līdz četrpadsmit gadiem. Tēvs tajā laikā bija Viļakas mežniecības grāmatvedis. Viļakā un Dravnieku pamatskolā sākās arī manas dzīves un skolas gaitas, ko tālāk virzījuši arī no mums neatkarīgi apstākļi. Būdami bērni, redzējām un pieredzējām daudz. Tagad, kad padomā, pārdrošības dēļ kara laikā mūs varēja arī nošaut.
Savās dzimtajās mājās nekad vairs neatgriezāmies. Šausmīgie izsūtījumi, trimdas gadi skāruši arī manu dzimtu. Viens mammas brālis Maskavā tika nošauts, citu brāli ar ģimeni izsūtīja.
Izglītība
1945. gadā mācības turpināju Maltas vidusskolā, kur tētis strādāja par direktoru, bet mamma – par skolotāju. Tur es, būdama piektklasniece, kad vajadzēja aizvietot kādu skolotāju, ar žurnālu padusē devos pie mazajām klasītēm. Atprasīju, uzdevu, stāstīju jauno vielu. Tur, Maltā, pirmo reizi nolēmu kļūt par skolotāju. Atceros, skrienu pa skolas dārzu, lidoju, rokas kā putns vicinot un saucu: «Es būšu skolotāja!» Jelgavā iestājos Pedagoģiskajā skolā (tagadējā Ekonomikas fakultāte), mācījos kopā ar Māras Zālītes mammu Ritu Kalnaķibuli, pieredzēju viņas atkārtotu izvešanu. Daudz viņas ģimene ir pārdzīvojusi. Skaistas vēstules Ritiņa rakstīja. No tā brīža vienmēr domāju par to, ka mēs paši nenosakām savu dzīvi. Mēs varam regulēt savu privāto dzīvi, taču politiski mūsu likteni lemj tie lielie vīri. Mēs nekad nevaram zināt, kas notiks rīt vai tuvākajā laikā. Varbūt tāpēc es nekad nesviežu laukā maizi…
Sports
Enerģiska esmu bijusi vienmēr. Pedagoģiskajā skolā biju klases vecākā ar visām no tā izrietošajām sekām. Eksāmenos mums bija sava špikošanas sistēma. Nesu klasē špikerus. Kādā eksāmenā mūsu sistēmu izjauca, jo biļetes bija sajauktas. Toreiz bija nopērkami vitamīni «PP», kas veicināja seksualitāti. Tad nu teicu meitenēm: «Esiet mierīgas! Marija, dzer iekšā!» Mums svarīga bija reakcija, jo seja no šiem vitamīniem palika sarkana kā biete. Tad nu, kamēr skolas direktore ņēmās ap Mariju, es ātri sakārtoju biļetes, kā vajag. Lūk, kā mums gāja!
Pēc Pedagoģiskās skolas beigšanas biju nolēmusi studēt ģeogrāfiju, jo to esmu mīlējusi vienmēr. Taču lielā konkursa dēļ neiestājos. Brāļa klasesbiedrs atbrauc pēdējā dokumentu iesniegšanas dienā un saka: braucam stāties Politehniskā institūta Bioloģijas fakultātes fizkultūras nodaļā! Mazliet bumboju jaunībā. Un tā mēs abi sēžamies uz motocikla, man tēva lielais ķitelis mugurā, lakats galvā un dokumenti padusē. Pirms doties komisijas telpā, nopurinām putekļus, pieglaužam matus un ejam iekšā! Pēdējā brīdī. Iekšā tikām! Tā es kļuvu par fizkultūras skolotāju! 50 darba gadu pagājis sporta zālē, stadionā, sporta tērpā.
Skolotājs
Vai šodien nav tā pati ģeogrāfiskā karte, ko mācījāmies mēs? Skola nav mainījusies divdesmit un vairāk gadu. Šodienas izglītības sistēma tiek grauta. Tā ir kā manas bijušās darbavietas – 4. vidusskolas – stadions. Nekopts un aizlaists. Vecāki nezina, kas notiek skolā, viņi nesaprot, kas tās par atzīmēm, kas tie par mīnusiņiem, kas tie par krustiņiem. Skola no ģimenes ir tālāk nekā senos laikos ceļa garuma ziņā. Izglītošana mūsdienās balstās uz ģimeni. Pedagogs tagad var dot tikai pamatus. Viss balstās uz zināšanu nostiprināšanu, taču skolotājiem nav laika. Viņam ir jāņem daudz stundu, lai varētu pabarot un izskolot savus bērnus. Jo par visu ir jāmaksā. Sabiedrībai par skolu ir zudusi interese. Bet tikai tad, ja skolā ir entuziasts direktors un ir entuziasts skolotājs, viņš iemācīs to matemātiku ar krītu un lupatu vien. Mums tādu kļūst aizvien mazāk. Mūsdienās par skolotāju var strādāt mūķene – cilvēks, kas ir pašpieticīgs sadzīvē, cilvēks, kuram nav bērnu un ģimenes. Amerikā tādas skolas ir. Tagad skolas direktoram jābūt arī kā menedžerim, jāprot piesaistīt līdzekļus ar mūsdienīgiem paņēmieniem – projektiem, partijām, labvēļiem vai kā citādi. Sliktu skolotāju nav, katrs māca, kā viņš un cik var. Kad viesojos Amerikā, man tur vaicāja, cik nopelnu. Teicu 305 rubļus, strādājot divas slodzes. Amerikānis nesaprata, kā tas var būt. Skaidroju, ka viena mana slodze ir 18 stundu. Viņam likās, ka es strādāju par diviem cilvēkiem un kādam atņemu darbu. Pie mums kaut kas nav pareizi: divu svarīgāko profesiju pārstāvji – skolotāji un ārsti – ir pārslogoti, strādā vairāk, nekā cilvēkam pienākas, nespēdami ar sirdi un visiem spēkiem tam nodoties.
Veselība
Viena no lielākajām mūsu sabiedrības problēmām ir veselība. Mēs runājam par daudzajiem bērniem invalīdiem, taču neraugāmies uz cēloņiem. No desmit dzemdībām tikai divas ir normālas. Māmiņas nāk dzemdēt ar dažādām veselības problēmām. Es vienmēr savām skolniecēm esmu atgādinājusi, kuras vietas meitenēm ir jāsargā. Viena no tām ir galva, bet otra – nepieciešama dzimtas turpināšanai.
Bērni cieš no skoliozes un no daudzām citām vainām. Paraugieties, kādi skolās ir soli, kādās sporta zālēs bērni sporto! Kādos apstākļos strādā sporta skolotāji! Tas viss atstāj neatgriezeniskas sekas. Mūsu sabiedrība pati sevi padara par slimu, tik maz uzmanības pievērsdama ķermenim. Drīz nevajadzēs karu, nekādu SARS vai ko tamlīdzīgu. Vienkārši paši cīnāmies pret savu nākamo sabiedrības locekli. Sabiedrība kļūst slima fiziski. Taču fiziskā nevarēšana veicina garīgo nespēju.
Bagātība
Mana bagātība ir mana ģimene – bērni, mazmeitas un manas audžumazmeitas, mana māja. Tā ir vieta, kur nepieciešamības gadījumā katrs atradīs sev patvērumu. Kad pie mums reizi gadā pulcējas radi, pēdējos atbraukušos esam sēdinājuši pie šujmašīnas. Ģimeni satur kopā garīgās intereses, svarīgs ir piemērošanās brīdis. Esmu priecīga par viesiem, par ziediem, esmu priecīga, ka varu palīdzēt kādam, kuram palīdzība ir nepieciešama. Apbēdina tas, ka tagad bērni ir apdalīti, apzagti, jo darbs bieži vien vecākiem cīņā par iztikšanu atņem brīvo laiku. Tēvs strādā trijos darbos. Kad bērns redz viņu? Vecāki attālinās no saviem bērniem un otrādi. Domāju, tur vainojama arī mūsu pagātne, kad dzīvojām par godu kaut kam – partijai, Staļinam, komunismam utt. Mēs nekad neesam dzīvojuši ģimenei. Agrāk bērnunams bija paredzēts bāreņiem – bērniem, kuriem nav vecāku. Tagad tur pārsvarā atrodas dzīvu vecāku bērni. Tas taču nav pareizi! Mums apkārt tik daudz informācijas par negatīvo un ļoti maz pozitīvā. No kā mācīties labo?
Cerība
Ar bērniem invalīdiem sāku strādāt, jau būdama 1. sanatorijas internātskolas skolotāja. Mani pierunāja vingrot ar ģimeņu asociācijas «Rūpju bērns» bērniņiem. Strādājām pēc pašu intuīcijas, jo nekādu zināšanu, programmu, kursu, materiālu par invalīdu fizisko attīstīšanu nebija. Sākumā devām elementārus uzdevumus. Domājām, ka pastrādāsim nedaudz un viss. Taču tagad šis darbs aizņem lielu manas dzīves daļu. Pamazām iesaistīju tajā meitu un pašmācības ceļā, braucot uz ārzemju semināriem, abas ar Aiju esam izmācījušās un pārzinām, kā jāstrādā ar cilvēkiem ar īpašām vajadzībām, kā jāveicina viņu fiziskās aktivitātes.
Esmu viņiem arī kā psihologs. Man jāuzklausa daudzu cilvēku sāpe, problēmas, jāpalīdz tikt galā ar viņu nedienām. Esmu gandarīta, ka kopīgi ar šiem cilvēkam laužam ceļu uz pasauli. Iespēja iziet pa durvīm – tas viņiem ir daudz. Tad iedomājieties, kāda uzvara ir iziet sporta stadionā vai sporta zālē, sportot, piedalīties sacensībās un just – tu vari! Reizēm sev saku – pietiek taču, nevaru. Par spīti grūtībām, tā dēļ ir vērts cīnīties, degt un degot atdot visu sevi.
***
Vizītkarte
Ruta Kļaviņa
Dzimusi 1935. gadā
Sporta pedagoģe ar 50 gadu darba stāžu
Bērnu un jaunatnes sporta skolas sporta pedagoģe
Bērnu un jauniešu invalīdu sporta federācijas valdes locekle
Invalīdu sporta un rehabilitācijas kluba «Cerība» vadītāja
Pati sevi uzskata par sociālo darbinieku
Māte, vecmāmiņa
