Premjers ir iedzīts, lācīša Pūka vārdiem sakot, šaurā bezizejā. Tikai tā varētu nosaukt to, kas patlaban notiek starp premjerministru Eināru Repši un viņa partijas biedra vadīto Finanšu ministriju.
Premjers ir iedzīts, lācīša Pūka vārdiem sakot, šaurā bezizejā. Tikai tā varētu nosaukt to, kas patlaban notiek starp premjerministru Eināru Repši un viņa partijas biedra vadīto Finanšu ministriju. Problēma veidojusies starp to, ko savā laikā pirms vēlēšanām «Jaunais laiks» sasolīja, un to, kādas patiesībā ir budžeta iespējas.
Zināms, ka ministrija 2004. gadam valsts budžeta deficītu bija jau ieplānojusi tādu pašu kā šogad apstiprināto – trīs procentus no iekšzemes kopprodukta (IKP). Nedēļas sākumā pēc E.Repšes ierosinājuma valdība Finanšu ministrijai (FM) uzdeva sagatavot priekšlikumus šā gada valsts budžeta deficīta samazināšanai, kā arī iespējām nākamā gada budžeta deficītu noteikt divus procentus no IKP. Pats premjers valdības sēdē sacījis, ka šā gada ieplānotais budžeta deficīts trīs procenti no IKP būtu jāsamazina, iespējams, veicot negatīvus budžeta grozījumus, kuriem pamatā būtu visu ministriju izstrādātie priekšlikumi samazināt finansējumu kādām nozarēm vai programmām, lai varētu realizēt paša partijas ieteikto. Viņš piebildis, ka šāds budžeta deficīts valdībai ir pilnībā nepieņemams, līdz ar to FM jāgatavo jauni priekšlikumi, no kādām programmām un projektiem nepieciešams atteikties, lai nākamajā gadā to varētu paredzēt ne vairāk kā viena vai divu procentu apmērā no IKP.
Skaidrs, ka valsts dzīvošana uz parāda un bezgalīga naudas pieprasīšana nevar turpināties mūžīgi. Citādi, premjera vārdiem, «mēs bankrotēsim».
Šī situācija lielā mērā izveidojusi plaisu starp pašiem partijas «Jaunais laiks» biedriem – premjeru un finanšu ministru Valdi Dombrovski, kā arī koalīcijas pārstāvi ekonomikas ministra Jura Lujāna personā.
Šonedēļ, nesamierinoties ar valdības izteikumiem, kas visās budžeta problēmās vaino tikai FM ierēdņus, ilggadējā valsts sekretāres vietniece Ingūna Sudraba paziņoja, ka ar šā gada 27. jūniju pamet savu amatu. Bet viņai ir vislielākā pieredze budžetu veidošanā, viņas vadībā tas darīts jau no deviņdesmito gadu sākuma.
I.Sudraba skaidro, ka iesniegusi atlūgumu, jo neredz iespēju turpināt godprātīgi pildīt amata pienākumus. Viņas lēmums esot briedis jau visus pēdējos mēnešus, bet nedēļas sākumā premjera vēlreiz izteiktie priekšlikumi nākamajam budžetam likuši viņai izšķirties. Viņa uzsver: «Valdības prasību izpildei arī ir robežas, un es nevaru uzņemties atbildību par pašreizējo fiskālās politikas virzienu. Valdība pieņem lēmumus par izdevumiem, sola, nerēķinoties ar to, kā solījumus varēs izpildīt, taču visa atbildība tiek uzkrauta ierēdņiem, kam jāatrod līdzekļi. Ierēdņi, FM augstākā ierēdniecība valdības sēdē visu laiku tiek lamāti par to, ka nespēj vai nepilda kādas politiķu vēlmes un iegribas». Pats premjers gan viņai iebilst, jo uzskata, ka «vecā ierēdniecība» nevēlas domāt pa jaunam, par ko sacīja Jāņa Dombura vadītajā trešdienas televīzijas raidījumā «Kas notiek Latvijā?». Tagad premjers uzskata, ka līdz ar I.Sudrabas aiziešanu ministrijā varēs ienākt jauni spēki, kuri spēs realizēt modernus budžeta veidošanas principus.
Uz budžeta veidošanu vistiešākajā veidā attiecas arī ekonomikas ministra sacītais, ka, veidojot budžetu, piešķiramais finansējums vērtējams nevis pa programmām vai ministrijām, bet gan katrai atsevišķai nozarei. Zīmīgi, ka arī viņš uzskata, ka, vērtējot budžeta līdzekļu sadali pēc ministriju principa, bieži vien tiek ņemta vērā attiecīgā ministra politiskā piederība. Īpaši tas novērojams ministrijās, kuras ir tikko veidotas vai vada pie premjera partijas piederoši cilvēki.
Pašreizējās politiskās dzīves nostādnes arvien skaidrāk iezīmē faktu, ka «Jaunā laika» pēdējās aktivitātes var iedzīt strupceļā ne tikai pašreizējo koalīciju, bet visu valsts budžeta veidošanas principu, vēlamo nespējot saskaņot ar esošo, jo ar jauniem principiem te nav nekāda sakara.
