Iespējams, ka turpmāk Latvijas nacionālā drošība tiks mērīta lembergos. Vismaz tā domāt vedina premjera kārtējā aksioma ««Lemberga jautājums» skar Latvijas nacionālo drošību».
Iespējams, ka turpmāk Latvijas nacionālā drošība tiks mērīta lembergos. Vismaz tā domāt vedina premjera kārtējā aksioma ««Lemberga jautājums» skar Latvijas nacionālo drošību». Runa, protams, ir par Ventspils mēru Aivaru Lembergu, virs kura galvas nu samilzušas (mākoņu?) čupas. Varētu jau atmest ar roku, sak, vai gan pirmo reizi. Un tomēr. Šoreiz «ventspilnieku» interesēm uzglūnēts ne pa jokam, turklāt viņiem trāpīti vairāki sitieni pakrūtē. Tas, ka Ventspils mēra nesenais sadarbības partneris Jūlijs Krūmiņš tagad atklāti norādījis, ka A.Lembergs faktiski esot vairāku Ventspils uzņēmumu līdzīpašnieks, kļuvis par ieganstu, lai mēra kungu liktu zem KNAB mikroskopa. Iespējams, ka tuvā nākotnē pat tikšot ierosināta krimināllieta – kad «knābis» būs izurbies cauri ofšora zonu dokumentu gubām. Lai gan Ventspils mērs cenšas neizrādīt satraukumu, viņam šāds pavērsiens noteikti ir sāpīgs.
Vienlaikus Lemberga kunga vārds nāk prātā arī saistībā ar pagājušajā nedēļā notikušo Krājbankas izsoli, kas pārvērtās vēl nepiedzīvotā privatizācijas skandālā. Viņš šajā darījumā saistīts ar to «cietušo» tirgoņu pusi, kura zaudējusi jaunās varas priekšā, lai gan līdz šim bijusi pieradusi vienīgi uzvarēt, jo iepriekšējās valdības bija apbrīnojami labi pakļāvušās ventspilnieku dresūrai. Tagad situācija būtiski mainījusies. Ventspilniekiem paklausīgās varas vietā nu ir nevis vienkārši nepaklausīga valdība, bet pat tāda, kuras pārstāvji paši tīko «pasūtīt mūziku», nevis dancot pēc Lemberga kunga stabules.
Iespējams, ka tuvākajā laikā patiešām atklāsies dažādi «interesanti» fakti no A.Lemberga un viņa kompānijas darījumu vēstures. Iespējams, ka uzzinātais izrādīsies pat šokējošs. Taču ko tas mainīs, ko dos?
Diemžēl ne jau kaut kādu mistisku «taisnīguma triumfu». Mainīties var tikai ietekmes sfēras. To dēļ tagad ar vēl nepiedzīvotu spēku un vērienu uzvirmojušas ambīcijas un kaislības. Patiesībā tādēļ jau arī ir atvēzēts cirtienam «knābis» (KNAB), lai no spēles laukuma patriektu vienus spēlētājus un atbrīvotu vietu citiem. Tagad «knābis» tiešām atgādina vienīgi rīku, kuru vada «galva». To netieši, taču uzskatāmi apliecina notikusī Krājbankas izsole. Ja pašreizējās valdības mērķis būtu bijis šķīsts un cēls – atjaunot taisnīgumu –, tā noteikti arī rīkotos šķīsti un cēli. Taču šie apzīmējumi nekādi nesaskan ar tādām apšaubāmām metodēm kā tieslietu ministra «konsultācijas», kā tieslietu ministra zvans un «konsultācija», kā «Lemberga lietas» pacelšana Nacionālās drošības padomes sēdes augstumos ar tam sekojošu «informācijas noplūdi», kas nu atkal tiks naski pētīta, meklēti vainīgie «noslēpumu» izpaudēji, pēc tam būs kasīšanās un aizdomas…
Kāds no tā visa labums? Ko iegūsim mēs, Latvijas iedzīvotāji, no tā, ka Krājbanka turpmāk būs kaut kādas britu Virdžīnijas salās reģistrētas kompānijas īpašums? Kas tā par kompāniju, kas ir tās saimnieki? Vai viņiem arī (protams, tīrās sakritības pēc) gadījumā nav izteikti latviski uzvārdi? Šodien tas tiks daļēji noskaidrots…
Laiku pa laikam mūsu sadzīves ikdienas ūdeņus sakustina tiešām lielu zivju plūkšanās. Sabiedrība lielākoties zina gan to, kas ir šīs zivis, gan to «ēdienkarti» un nojauš arī ietekmes areālus. Sabiedrība līdz šim arī brīnījusies par to, kā kaut ko līdzīgu nav zinājušas vai vismaz nojautušas iepriekšējās valdības. Tādēļ katra pašu plēsoņu plūkšanās saistījās ar tādām kā cerībām: nu kurš kuru atmaskos? Kurš kuru nolaidīs uz grunti? Tika pat slēgtas derības. Taču rezultāts parasti bija banāls un neizteiksmīgs: pēc publiskiem apvainojumiem bija dzirdama publiska atjokošanās, pēc tam «haizivis» draudzīgi devās uz kādu krodziņu apslacīt «pārpratumu», un viss ritēja ierastā gaitā: miljonāriem palika viņu sagrābtie miljoni, sabiedrībai – minējumi vai, labākajā gadījumā, nojausma par to izcelsmi. Dīķīša ūdeņi sakustējās tikai šķietami. Taču šoreiz šķiet, ka spalvas putēs pamatīgi. Var atklāties daudz interesanta, taču vienlaikus varam piedzīvot arī jaunas vilšanās par to nolūku un paņēmienu godīgumu, ar kādu valdība cenšas sadragāt līdzšinējās autoritātes, jo pārāk caurspīdīga ir vairāku tās locekļu vēlēšanās stāties izkvēpināšanai nolemtā «forta» komandanta postenī. Lūk, arī pēdējā Nacionālās drošības padomes sēde esot sākusies ar Latvijas Pirmās partijas pārstāvja Arnolda Laksas ierosinājumu izpētīt dokumentus, kas apliecina, ka Ventspils mērs Aivars Lembergs jau ilgāku laiku esot daudzu Ventspils uzņēmumu īpašnieks. Pret šāda jautājuma izskatīšanu sēdē iebildusi Valsts prezidente Vaira Vīķe – Freiberga, uzsverot, ka NDP nav jāiesaistās dažādu grupējumu cīņās – ja kaut kādi dokumenti esot, tie jānes uz prokuratūru. Savukārt ģenerālprokurors bildis, ka uz viņu nekādas lielas cerības likt nevajagot, jo prokuroru, «kas gribētu strādāt dzīvības apdraudējuma apstākļos», trūkstot. Tātad vēl varam piedzīvot gan «dzīvības apdraudējumus», gan telefona zvanus pusnaktī, gan citas korupcijas izpausmes KNAB ēnā… Vai nav grods sižets Holivudas grāvējfilmu garā?
