Kitija Bērziņa, 23 gadu: Studēju Latvijas Lauksaimniecības universitātes Ekonomikas fakultātē Grāmatvedības un finanšu katedras ceturtajā kursā.
Kitija Bērziņa, 23 gadu:
Studēju Latvijas Lauksaimniecības universitātes Ekonomikas fakultātē Grāmatvedības un finanšu katedras ceturtajā kursā. Nāku no Saldus apkārtnes, taču jau vairākus gadus dzīvoju Jelgavā. Pēc nedēļas iegūšu bakalaura grādu, var teikt, kāds būtisks dzīves posms jau noiets. Jāsāk patstāvīga dzīve, jānostājas uz savām kājām, lai nebūtu atkarīga no vecākiem. Darbu meklēju kopš trešā kursa. Vēlos strādāt savā specialitātē – par grāmatvedi vai finanšu jomā. Vairākkārt esmu sūtījusi savu CV un motivācijas vēstuli, taču neko vairāk kā atteikuma vēstuli ar solījumu dzīves aprakstu saglabāt datu bāzē neesmu saņēmusi.
Mūsdienās darba problēma jauniešiem, galvenokārt absolventiem, ir ļoti aktuāla, pat sasāpējusi. Četrus gadus esmu studējusi, sekojusi līdzi grāmatvedības likumdošanai, tās izmaiņām. Esmu guvusi pieredzi, praktizējoties uzņēmumā «Junoso» (biju grāmatvedes palīdze, pamatīgāk iepazinos ar grāmatvedības uzskaiti, kārtošanu un organizāciju), tomēr, kaut arī man ir izglītība un neliela pieredze, darbu neesmu atradusi. Beidzot augstskolu, jānonāk pretrunās: ir izglītība un vēlme strādāt, sākt patstāvīgu un neatkarīgu dzīvi, taču nav kur. No vienas puses, var saprast arī darba devējus. Jebkura uzņēmuma vadība vēlas pieņemt darbā pieredzējušus, pieaugušus darbiniekus, un tomēr – par kādu pieredzi var būt runa, ja studēju, turklāt pierādījies, ka nopietnas mācības augstskolā līdztekus patstāvīgam darbam nav iespējamas. Bieži vien esmu aizdomājusies, kā cilvēki vispār atrod darbu. Viens no variantiem ir, piemēram, šķirstīt «Karjeras Dienu». Vakanču daudz, tomēr nepamet aizdomas, ka konkursi izsludināti, jo tā prasa likums, bet ar iespējamo darbavietu pirmām kārtām tiek nodrošināti uzņēmumu darbinieku radi, draugi un paziņas. Esmu dzirdējusi, ka cilvēks tiek uzaicināts uz pārrunām, ar viņu nedaudz aprunājas un saka: mēs jums pārzvanīsim. Zvanu nevar sagaidīt. Skaidrs.
Daudzi noteikti teiktu, ja cilvēks gribētu, darbu atrastu. Veidojas pretruna – kāpēc gan man, cilvēkam ar izglītību, enerģiju un elastību, perspektīvu domāšanu, būtu jānostrādā, piemēram, divi gadi ar sešdesmit latu algu mēnesī tikai pieredzes gūšanas pēc?
Zinu, ka ārzemēs universitāte savus absolvenntus ar darbavietu nodrošina, taču Latvijā tā nav. Jocīgi, ka savos gados nejūtos droša. Ja pēc ilgstošajiem pūliņiem darbu neatradīšu, esmu nolēmusi doties strādāt uz ārzemēm. Būs pieredze, būs nauda un vēl viens pakāpiens nākotnē.
