Daudzi saka: jaunieši tik dzer un smēķē, nekas cits vairs neinteresē! Nav taisnība. Jau sen dzīvojam gadsimtā, kad jaunatnei primārais ir patstāvība, pašu labklājība, karjeras iespējas un perspektīva nākotne.
Daudzi saka: jaunieši tik dzer un smēķē, nekas cits vairs neinteresē! Nav taisnība. Jau sen dzīvojam gadsimtā, kad jaunatnei primārais ir patstāvība, pašu labklājība, karjeras iespējas un perspektīva nākotne.
Tomēr nez kāpēc mūsdienu darba devējiem ar cilvēka augstāko izglītību, nelielu pieredzi un entuziasmu ir par maz. Tā vien šķiet, ka nodarbinātības konkursi tiek izsludināti tikai tāpēc, ka tā prasa likums, bet vakanci droši vien ieņem uzņēmumā jau strādājošo radi, draugi un paziņas. Citādi Latvijas jaunieši ar tik lielu izmisumu nedotos peļņā uz ārzemēm…
Šoreiz par darbu.
Bieži vien gadās saskarties ar negatīvu attieksmi pret studentiem un to, kas it kā notiek dienesta viesnīcās jeb tā saucamajās «kojās».
Jāatzīst, ka sadzīves apstākļi kopmītnēs tiešām ir šaušalīgi, taču ne jau tikai studenti tajā vainojami.
Daudzi saka: jaunieši tik dzer un smēķē, nekas cits viņus neinteresē. Muļķības! Jau sen dzīvojam gadsimtā, kad jaunatnei primārais ir patstāvība, pašu labklājība, karjeras iespējas un perspektīva nākotne.
Lai arī cik nepatīkama būtu prusaku klātbūtne pie ēdamgalda vai mūždien smacējošais gaiss, daži studenti Jelgavas 6. dienesta viesnīcā paralēli studijām un sabiedriskām aktivitātēm vakaros allaž gatavi sapulcēties kopā, lai izrunātu būtiskākās sadzīves problēmas.
Ieskats istabiņā
Omulīgi! Galds, pāris krēslu un daži skapīši, liels, ērts stūra dīvāns, četras tikko uzlietas smaržīgas tējas krūzes – tādā istabiņā šoreiz pulcējās Latvijas Lauksaimniecības universitātes Lauksaimniecības fakultātes Uzņēmējdarbības specialitātes otrā kursa studenti.
Sarunas sākums
«Reizēm grūti saprast, kāpēc cilvēks, kas studē, ir nemitīgā izaugsmē un apņēmies dzīvot patstāvīgi, nevar atrast darbu. Kaut vai uz sezonu – pieredzei un personīgajiem ienākumiem,» tā sarunu iesāk studentu pašpārvaldes dalībniece Jolanta Mūrniece. Lai arī kā negribētos vienkārši iedzert tēju un pārrunāt vakardienas notikumus, kārtējo reizi atlika secināt, ka tādā vecumā dzīvot uz vecāku rēķina nav patīkami.
Apnicis «diedelēt»!
Mūsdienās vairums jauniešu studē, taču, tuvojoties vasarai un esot strādāt spējīga cilvēka gados, gribas būt patstāvīgam un nemitīgi «nediedelēt» vecākiem naudu, lai nopirktu, piemēram, jaunas bikses vai aizietu uz kafejnīcu. Te Ingus ieminas: «Apnicis diendienā mērot vienu un to pašu ceļu – universitāte, sporta nams un «kojas». Jau divus gadus studēju un tikpat ilgi arī meklēju darbu. Visiem vajadzīga pieredze, bet kā lai to iegūstu, ja neviens nav ieinteresēts dot man iespēju strādāt un attīstīties līdz ar uzņēmumu?»
Šķiet, bez paziņām neiztikt
Ikviens no istabiņā sēdošajiem (noteikti arī citi jaunieši!) izjutuši, ko nozīmē meklēt darbu un saskarties ar darba devēju neatsaucību.
Kitija stāsta, ka patstāvīgi vajadzējis dzīvot jau kopš četrpadsmit gadu vecuma: «Sākumā piepelnījos dažādos mājas un dārza darbos, ģimnāzijas gados strādāju telemārketingā, taču ar tādu algu nebija iespējams izdzīvot. Kad studē, nepieciešami līdzekļi. Sūtīju CV, pierādīju sevi darba pārrunās, taču vienmēr saņēmu atbildi: varbūt citreiz! Vēlāk māte mani iekārtoja darbā par operatori transporta firmā, savukārt, kad šo darbu nevarēju savienot ar studijām, paziņa piedāvāja pastrādāt par bārmeni. Var teikt, strādāju un pelnu naudu, pateicoties paziņām.»
Protams, par visiem uzņēmumiem nevar spriest vienādi, taču, aprunājoties ar daudziem darba meklētājiem, jāatzīst, ka pat cilvēks, kuram ir augstākā izglītība, darba pieredze un noteiktam amatam atbilstošas rakstura iezīmes, darbu dabūt praktiski nevar.
Var saprast arī darba devējus
Māris prāto, ja viņš būtu personāldaļas vadītājs, un, piemēram, viņa brālim nebūtu darba, dabīgi, ka ar amatu tiktu nodrošināts radinieks, nevis cilvēks no malas… Jā, var saprast arī darba devējus. Katram uzņēmumam sava politika – kādam vajag mietpilsonisku, gados vecu un pieredzējušu darbinieku, citam savukārt – jaunu, radošu un elastīgu. Lēš, ka studentus ne īpaši vēlas pieņemt darbā – vēl zaļknābji, bezatbildīgi, nepieredzējuši, tomēr lielākā daļa jauniešu uzskata (un tas būtu pareizi!), ka iespēja jādod visiem.
Darba pārrunās
«Smalka žakete, negulēta nakts, jo nepārtraukti domāju, kā uzvesties pārrunās, uzspēlēts smaids un nervus kutinoša sajūta. Tā devos uz savām pirmajām pārrunām uz administratores vakanci. Ienācu telpā. Caur uzacīm mani uzlūkoja jauna sieviete: «Uz pārrunām?» «Jā.» Apsēdos. Man uzdeva tikai trīs lakoniskus jautājumus: «Kā domājat savienot darbu ar studijām? Vai nebūs problēmu izbraukāt no Jelgavas uz Rīgu? Kādu algu vēlaties?» Tikpat īsi un skaidri atbildēju. Kad atbraucu mājās, jutos draņķīgi. Ja pēc šādiem kritērijiem izvēlas darbiniekus, tas nav normāli. Pagāja pāris dienu, līdz man piezvanīja, ka esmu pieņemta darbā. Tagad, kad jau ilgāku laiku tur strādāju, uzzināju, ka mani pieņēma tikai tāpēc, ka nosaucu daudz zemāku algu par pārējiem pretendentiem…,» tā kāda studente, kas vēlējās palikt anonīma. Reizēm gadās, ka studentus darbā pieņem tikai tāpēc, ka viņiem var mazāk maksāt, vārdu sakot, tiek meklēti lētākie darbinieki. Droši vien tāpēc Latvijas jaunieši tik izmisīgi dodas peļņā uz ārzemēm.
Galvu augšā!
Nav iespējams izklāstīt visas kopmītņu istabiņā noritējušās sarunas par darba meklējumiem. Katram savs viedoklis, pārdzīvojumi, pozitīva vai negatīva pieredze, taču kopsavilkums viens – gribam strādāt!
***
FAKTI
2003. gada maijā reģistrēts:
* bezdarba līmenis – 8,8%;
* bezdarbnieku skaits – 93 393;
* darba meklētāju īpatsvars – 11,6%;
* bezdarbnieku pabalsta saņēmēju vidējais skaits – 40 597.
