Satversmes tiesa atcēla Augstskolu likuma normu, ka vēlēto profesora amatu augstskolās var ieņemt tikai līdz 65 gadu vecumam.
Satversmes tiesa (ST) atcēla Augstskolu likuma normu, ka vēlēto profesora amatu augstskolās var ieņemt tikai līdz 65 gadu vecumam. Par šo lēmumu profesoru domas dalās.
ST lēma, vai Augstskolu likumā noteiktais vecuma cenzs profesoru, asociēto profesoru un docentu amatiem atbilst Satversmei. Valsts pamatlikuma 91. pantā norādīts, ka visi cilvēki Latvijā ir vienlīdzīgi likuma un tiesas priekšā, cilvēka tiesības tiek īstenotas bez jebkādas diskriminācijas. Savukārt 106. pantā teikts, ka ikvienam ir tiesības brīvi izvēlēties darbavietu atbilstoši savām spējām un kvalifikācijai. Tiesas spriedumā teikts, ka noteiktais vecuma ierobežojums ir nepietiekams iemesls kādas nodarbošanās vispārējam aizliegumam. Galvenajam kritērijam, lai persona varētu pretendēt uz apstrīdētajās normās minētajiem akadēmiskajiem un administratīvajiem amatiem, pēc Satversmes, jābūt to spējām un kvalifikācijai.
Izglītības un zinātnes ministrs Kārlis Šadurskis vecuma ierobežojumu atcelšanu profesoriem un zinātniekiem vērtē pozitīvi. Savukārt Latvijas Universitātes (LU) rektors Ivars Lācis aģentūrai LETA norādījis, ka ierobežojums attiecīgajā situācijā bija attīstību bremzējošs. Latvijā trūkstot profesoru vecumā no 30 līdz 40 gadiem, līdz ar to esot nepieciešama adekvāta rīcība, lai krīzes apstākļos nenonāktu pie sasistas siles. LU rektors domā, ka pēc šā ST lēmuma augstskolās būs sarežģītāk veidot harmonisku vecumu struktūru.
Patlaban Latvijā 31 procents akadēmiskā personāla ir vecāks par 60 gadiem, divas trešdaļas vecākas par 50 gadiem un tikai divi procenti ir jaunāki par 40 gadiem. Latvijas Lauksaimniecības universitātē (LLU) no 128 profesoriem sešiem ir apaļi 65, turpretī 23 ir vecāki par iepriekšējā ierobežojumā noteiktajiem gadiem. LLU personāldaļas vadītāja Astrīda Domkina uzsver, ka lielākajā daļā Eiropas valstu tomēr vēlētajiem amatiem ir vecuma ierobežojums. ST uzskata, ka var noteikt citus kritērijus, lai nodrošinātu jaunās paaudzes piesaistīšanu augstskolu akadēmiskajam personālam. Turklāt, kaut arī likumā paredzēti ierobežojumi, kopš 1995. gada, kad tie tika pieņemti, akadēmiskais personāls turpinājis novecot. A.Domkina norāda, ka pēdējā laikā situācija LLU ir krietni uzlabojusies. Proti, ik dienas pie studentiem dodas salīdzinoši gados jauni pasniedzēji, kas samērā nesen ievēlēti profesora amatā.
***
Antons Ruža, profesors, šogad paliks 65 gadi, LLU Lauksaimniecības fakultātē 33 gadus pasniedz augkopību:
ST lēmums nav pietiekami solīds. Pēc tā nebija vajadzības, jo vecuma cenza atcelšana bremzēs jauno cilvēku ienākšanu profesijas apritē.
Es šā gada 31. augustā labprātīgi atstāšu profesora amatu, jo kādam ir jārāda priekšzīme. Nekur nav teikts, ka pēc 65 gadiem liegts strādāt zinātniskajā darbā, kur var parādīt un pierādīt, ka darbaspēju vēl gana.
Tagad lekcijās nav jārunā par Aristoteļa laiku, bet gan par mūsdienu sasniegumiem zinātnē, un ne visi vecie profesori to spēj.
Edgars Liepiņš, profesors, 68 gadus vecs, Veterinārmedicīnas fakultātes Pārtikas un vides higiēnas institūta direktors, LLU strādā 40 gadu:
Kad man palika 65, prātoju, kas ir mainījies, kāds es biju vakar, tāds pats esmu arī šodien. Kā zināms, profesoru ievēl uz sešiem gadiem. Par laimi, liktenis man bijis labvēlīgs un katru gadu esmu atjaunots (nevis ievēlēts) profesora amatā tieši uz 365 dienām. Atzīšos godīgi, šie daži iepriekšējie darba gadi man bijuši tieši visražīgākie. Pildu pilnu mācību slodzi, vadu institūtu, kas augstu kotējas.
Šis vecuma cenzs bija zināmā mērā aizvainojums, tā nebija demokrātiska norma likumā.
