«No visiem Latvijas pilsētu ģerboņiem Jelgavas ģerbonis pārdzīvojis visvairāk transformāciju, pārpratumu un citu dīvainību,» šo atziņu Rundāles pils muzeja direktors Imants Lancmanis rīt turpinās Ģ.Eliasa muzejā paredzētajā lekcijā.
«No visiem Latvijas pilsētu ģerboņiem Jelgavas ģerbonis pārdzīvojis visvairāk transformāciju, pārpratumu un citu dīvainību,» šo atziņu Rundāles pils muzeja direktors Imants Lancmanis rīt turpinās Ģ.Eliasa muzejā paredzētajā lekcijā: par varu apliecinājumu maiņu uz aļņa krūtīm, paša pastāvīgā elementa «identitātes problēmām» un citām Jelgavas ģerboņa raibās vēstures liecībām.
Tādi Eiropas heraldikas oriģināli kā bruņinieku vairogi no 12. gadsimta, protams, nav saglabājušies. Senākie pieejamie dokumenti ir uz zīmogiem pārceļojušie zīmju vēstījumi (tagadējās Latvijas teritorijā tie bijuši sastopami no 13. gadsimta vidus).
Tādas ir arī pirmās ziņas par Jelgavas ģerboni. Dokumentos tas pirmoreiz pieminēts kādam zeltkaļa zellim vārdā Hanss samaksātu 11 marku sakarā. Tā bijusi atlīdzība par pilsētas zīmoga grebšanu 1574. gadā – gadu pēc pilsētas tiesību piešķiršanas. Šo faktu gan apstrīd vecākais zināmais zīmoga attēls – uz tā ir 1576. gads. Un tas attēlo aļņa galvu, ko no hercoga ģerboņa savai rezidencei devis Gothards Ketlers.
Jau 1565. gadā Polijas karalis Sigismunds Augusts bija hercogam piešķīris ģerboni, kādu to arī zinām: pirmajā un ceturtajā laukā – lauva, otrajā un trešajā – no Zemgales faunas aizgūtais alnis, un šo elementu hercogs deva savas rezidences ģerbonim.
Izmaiņas uz aļņa krūtīm
Sākumā tā bija tikai aļņa galva, bet 1579. gadā tiek mainīts hercoga ģerbonis: nākamais Polijas karalis Stefans Batorijs tam piešķir sava ģerboņa elementu, vienu no dīvainākajiem heraldikā, – vilka žokli ar trim zobiem.
Jelgavas alnim uz krūtīm parādās mazs vairodziņš, kura izmaiņās turpmāk atspoguļojas visas nākamās varas. Sākumā vairodziņā ir Ketleru dzimtas ģerboņa figūra, katla kāsis – zobains rīks, kas ļāva regulēt katla pakāršanas augstumu (tā dēvētais «runājošais ģerbonis» ir heraldikas vēsturē bieži sastopams – uzvārda «burtiska vizualizācija»; Ketleru gadījumā – katls). Kāsis ieskauj divu karaļu ģerboņu elementus – jau minēto Stefana Batorija vilka žokli un Sigismunda Augusta monogrammu.
Aļņa galva paliek nemainīga, mainās vairodziņš. Beidzas Ketleru dinastija, tornī nāk Ernsts Johans Bīrons. Izzūd Ketleru katla kāsis, parādās Bīronu ģerbonis – celms, uz kura sēž putns un priekšā šķērsām noliktas atslēgas. Bīronu aizdzen trimdā Sibīrijā, pēc tam Jaroslavļā. Hercoga prombūtnes laikā vairodziņu no aļņa krūtīm noņem, un ģerbonis kļūst tāds kā pats pirmais.
Uz īsu brīdi tronī kāpj Saksijas princis Kārlis (no 1759. līdz 1763. gadam), un uz īsu brīdi parādās vairodziņš ar viņa ģerboni. Līdz ar Ernsta Johana atgriešanos vairodziņš atkal mainās.
1795. gadā, kad Kurzemes hercogisti pievieno Krievijai, protams, notiek kārtējās izmaiņas uz aļņa krūtīm (vairodziņa vietā nāk divgalvainais ērglis).
Nākamās izmaiņas ir īpašas. 1846. gadā Krievijā pieņem vispārējo reģistru, kurā jāiekļauj visu pilsētu ģerboņu attēli un apraksti. Jau 1837. gadā šajā sakarā vēršas pie Jelgavas rātes, tā piedāvā seno variantu – uz krūtīm hercoga katla kāsis, Stefana Batorija vilka žoklis un Sigismunda Augusta monogramma. Un, lai cik dīvaini nebūtu, krievi šo variantu apstiprina – noņem savu divgalvaino ērgli –, un tāds Jelgavas ģerbonis paliek līdz Pirmajam pasaules karam.
Briedis vai alnis?
1925. gadā top Riharda Zariņa mets, kas gandrīz nemainīts izmantots pašreizējā Jelgavas ģerbonī.
Alnis ir Eiropas heraldikā ļoti reti sastopams dzīvnieks, un šai gadījumā bieži tiek jaukts ar briedi, par spīti abu acīmredzamajai atšķirībai. Ja skatāmies Jelgavas un Kurzemes hercogistes ģerboņu dažādos attēlojumus, biežāk to zīmē kā briedi ar tieviem, nevis alnim raksturīgajiem platajiem ragiem. No otras puses, I.Lancmanis uzsver, rakstveida liecības neļauj šaubīties par to, kā attēlotā galva dēvējama. 1579. gadā Stefans Batorijs, papildinājumu hercoga ģerbonī apstiprināja ar diplomu, kurā lielākais elements nodēvēts par «aļņa priekšējo daļu». «Tas nozīmē, ka visi briežu attēlojumi pēc tam ir mākslinieku patvaļa,» konstatē ilggadējais heraldikas vēstures pētnieks.
Ģerbonis, kuru 1846. gadā apstiprinājis Nikolajs I un kurš pilsētu oficiāli simbolizēja līdz 20. gadsimta sākumam, ir viens no nedaudzajiem, kura centrālais simbols var lepoties ar varenu, nepārprotami, aļņa ragu žuburu. Domājams, tas izmantots par pamatu arī R.Zariņa gatavotajā variantā, jūtami atšķirīgā no tajā pašā laikā Anša Cīruļa zīmētā meta, kurā ģerboņzvērs vairāk līdzinās senāko laiku «viltus briedim».
Attēlu neviennozīmīgums maldināja pat Latvijas Republikas Heraldikas komisiju, kas 1925. gadā pieņemtajā ģerboņa aprakstā piemin briedi purpura laukā dabīgā krāsā. Kļūda labota 1939. gada izdevumā, kurā kopā ar citu ģerboņu aprakstiem iekļauts arī Jelgavas alnis, pēc I.Lancmaņa atzinuma, visraibāko vēsturi pieredzējušais Latvijas pilsētas simbols.
