Bija vēla rudens nakts. Izslēdzu radio, ievīstījos siltā segā un gaidīju atlidojam miedziņu. Aizgājusī diena bija līdzīga citām, kuras esmu aizpildījusi ar savu varēšanu un nevarēšanu, tādēļ tai nebija ko pārmest.
Bija vēla rudens nakts. Izslēdzu radio, ievīstījos siltā segā un gaidīju atlidojam miedziņu. Aizgājusī diena bija līdzīga citām, kuras esmu aizpildījusi ar savu varēšanu un nevarēšanu, tādēļ tai nebija ko pārmest. Jutu, tūlīt miegs aizvērs plakstus, lai rītā atmostos ar jaunu spēku un labām domām.
Te kaut kur ārpus mājas sāka dūkt it kā liela zemes bite, un istaba pielija ar spilgti zilu gaismu. Nē, nē, tā nebija zila bākuguns, kuras stars pārstaigā telpu un izzūd. Zilā gaisma piepludināja visu dzīvokli, visus kaktus pielēja zilus. Pirmā doma – huligāni uzjautrinās ap telefonu vai elektrības būdiņām (skapīšiem, kas no spoža metāla ierīkotas Kalnciema ceļa malā). Uz brīdi gaisma izzuda. Roka sataustīja slēdzi, bet velti – elektrības nebija. Aiz loga viss tumšs, vienīgi «kamene» dūca. Un atkal telpu piepildīja spilgti zilā gaisma. Nu vairs nenocietos un, kruķi sataustījusi, vilkos pie loga. Uz Kalnciema ceļa viss bija mierīgi. Pagriezos un izbrīnā apstājos. Pa dienvidpuses logu redzēju, ka kaut kur aiz kādreizējās dārzniecības lielajiem kokiem dzirksteļoja zilas dzirksteles, kā lielas zvaigznes tās izbira nakts tumsā. Skaisti!
Bet… tad pārņēma doma – tur zog elektrovadus! Ziņas par šādām zādzībām bijušas laikrakstos, stāstīts pa radio un televizoru. Vai līst atpakaļ zem siltās segas? Kāda gan man tur daļa! Ko es varu? Un tomēr! Šī ir mana pilsēta, un, ja redzu nelietību, vai varu klusēt? Aizdedzu sveci un šķirstīju telefonu grāmatu, meklējot kādu norādi, kur zvanīt. Ak, nē! Šī abonementu grāmata nebija domāta parasta cilvēka saprašanai – bez speciālas izglītības galā netikt. Domās pārcilāju draugus un paziņas, kuriem zvanīt un jautāt. Zinu, ka dažus nedrīkst naktīs traucēt, citi nomainījuši parastos tālruņus pret mobilajiem, un es nezinu jaunos numurus. Jā! Ir viens cilvēks, kuram es nekad nebūtu par apgrūtinājumu, viņš bez pārmetumiem par traucēšanu kaut nakts vidū laipni palīdzēs. Pēc brīža jau dzirdēju savas Ainītes miegaino balstiņu: «Vai, Neldiņ, es nezinu, bet tu piezvani policijai. Es tūlīt pateikšu numuru.» Un es zvanīju: «… rajonā Lielupe, Rīgas šoseja, Kalnciema ceļš un Robežu iela zog elektriskos vadus!» Dežurants pateica paldies un apsolīja nokārtot. Mierīgi ļāvos miegam. Pārņēma sajūta, ka esmu kaut ko labu padarījusi.
Rīts nāca slinki un negribīgi. Elektrības joprojām nebija. Palēnām aiz loga ausa gaisma, un es arī vīkšķījos no segas ārā. Sāka tirdīt ziņkārība par nakts notikumiem: vai zagļi notverti un kas viņi ir? Kā jau sieviete, ļāvos ziņkārei un zvanīju DET dežurantam, kura telefona numurs man naktī neatbildēja. Atsaucās mundra vīrieša balss, kas paskaidroja, ka līnija pievakarē tiks salabota. Jautāju, kas noticis, cerot dzirdēt par zagļiem. Bet atbilde mani šokēja. Bebri esot nograuzuši koku, kas uzkritis augstsprieguma vadiem un tos sarāvis.
Tagad, vakaros skatoties televīzijas klipu, tā vien gribas aizrādīt tam omulīgajam dzīvnieciņam: «Ahoi, bebra kungs! Uz priekšu tā vairs nedraiskojies, jo tas apdraud ne tikai tavu veselību, bet mūs gandrīz veselu diennakti atstāja bez elektrības!» Un ministriem gribu lūgt sagatavot likumu, kas aizliegtu pārdot bebru kungiem to universālo zobu pastu, jo ar tik stipriem zobiem var radīt tikai postu, atstājot Pārlielupes iedzīvotājus bez elektrības un uzņēmumam sagādājot liekus izdevumus.
